Kurš putniņš vēlu iet gulēt, vēlu ēd vakariņas. (Atradu somā rasolu.)

Lūk, kad saslavē (paldies dominikai par atzinīgajiem vārdiem), tad sakautrējos, samulstu un kādu brīdi nezinu, ko darīt. (Haha, tas nav burtiski jāuztver, ka es tā daru — sēžu un saspringti domāju, ka nezinu, ko darīt.)

Bet tagad tiešām nezinu, ko darīt. Ko mēs šodien darījām?
Braucām atkal kārtot dokumentus — mūs jau visur pazīst un sveicina vārdā, cenšos gan speciāli neizmantot meitu kā ledusauksto siržu kausēšanas ieroci, bet neviļus tā sanāk (turklāt auklīte ir mūs pametusi, mācības viņai sākoties...). Aizvakar pat tikām uz audienci pie viena direktora, kurš paskatījās uz mums un uzreiz bija gatavs parakstīt vajadzīgos dokumentus.

Lūk, bet vispār nogurdinoša tā vazāšanās pa pilsētu ar mazu bērnu — kamēr tikām līdz mājām, es jau biju gatavs zemes spert gaisā un zibeņus šaudīt. Tad kādā vietā mūs nelaiž pāri gājēju pārejai, tad autobusā pa priekšu salec visādi idejoti un nostājas pie durvīm, tālāk neejot, tā, ka man ratus varbūt izdodas iedabūt iekšā, bet pašam jāpaliek durvīs; tad turpat autobusā vīrietis, kurš stāv blakus ratiem, kur meita aizmigusi, sāk burtiski kliegt pa telefonu kaut kādu sadzīvisku tekstu par to, kuram tiltam viņš brauc pāri un kurā pieturā kāps ārā; tad vēl kaut kas un vēl kaut kas; tad meita tāda neizgulējusies paliek niķīga un mēs abi sākam strīdēties, uz kuru pusi vajadzētu doties. Tā un šitā. Un tad vēl atpakaļceļā dabūju nokaunēties autobusa pasažieru priekšā — zvanīja man telefons, kamēr runāju ar māsu, tikmēr ar vienu roku turēju meitu, bet šī vairs negribēja sēdēt klēpī, izrāpās un sāka staigāt šurp turp, ar vienu roku nevarēju viņu noturēt un, protams, autobuss taisīja strauju manevru un meita autobusa vidū uz acīm parāva un, protams, piekliedza visu salonu. It kā jau ikdienišķa lieta, krīt un aizķeras un sasitas viņa katru dienu, bet nu sajutos kā sliktais tēvs publiskā vietā.

Bet viss jau nebija tik slikti. Pa dienu, kad spīdēja saulīte, iegāju vienā kafejnīcā uz Dzirnavu ielas pēc līdziņemamās kafijas, visi laipni, viss garšīgs, gājām uz parku ietusēt bērnu rotaļu laukumā, pabarojām baložus, līdz to saradās tik daudz, ka meitai uznāca baile. :) Šodien iemācījās pateikt "koks".

Ā, un turpceļā 22. autobusā divas reizes uzradās kontrole, pirmajā reizē 5 min vērojām, kā ārzemnieks pārcilā visus papīrīšus, mēģinot atrast kaut ko, kas varētu būt biļete, līdz neizturēju un sāku dot viņam mājienus, kas jāmeklē. Kontroliere gan bija pacietīga (blakus tikpat mierīga kontroliere tikpat mierīgi izrakstīja rēķinu divām blondām vācietēm).

P.S. jeb UPD. Heh, mūzikas gabala nosaukums pavisam nejauši atbilst tematikai. Klausos Cafe del Mar. Dreams 3.