Ieraudzīju Delfos ziņu, ka "daudzos odus Latvijā sāk nomainīt dunduru uzbrukumi", un gribēju jau teikt "o, jā, arī es to jau pamanīju", bet tad pēc mirkļa attapos, ka tas bija tikai sapnis kādā no atpūtas mirkļiem šai vīkendā, kad pieredzēju dunduru uzbrukumu kaut kur Stokholmā (kur gan nekad dzīvē neesmu bijis, tikai iztēlē). Vispār bija interesants sapnis, atceros, ka tas sākās ar to, ka mani uzmeta viens "lauku teritorijas iedzīvotājs", kurš kādā minimālistiska lauku tirgus stendā pārdeva mazsālītus gurķīšus, fasētus burkās. Es samaksāju ar piecīti, viņš izdeva daudzas monētas, un tik pēc brīža ievēroju, ka neviena no tām monētām nav lati vai santīmi, bet gan visādas padomju laiku un vēl senāku laiku (pat 19.gs.!) monētas. Dzenoties viņam pakaļ kopā ar nez kur uzradušamies draugiem (tas laikam piektdien notikušā klases salidojuma iespaidā) nonācām futūristiskā mājā, kur viņš acīmredzot dzīvoja. Nez kāpēc viņa notveršanai bija nepieciešams lēkāt pa milzu trepēm, kas būvētas no pakāpienveidā izkārtotiem dīvāniem (mazliet atgādināja kinoteātri). Tad vēl kaut kas tur notika, pakaļdzīšanās u.tml., ko vārdiski nav iespējams formulēt, līdz nonācām laikam jau tās pašas ēkas terasē, kura izveda uz ūdeni, kas bija tieši aiz terases un ap to, bija skaidrs, ka tas ir Stokholmā. Ūdenī varēja redzēt vismaz divas noslīkušas automašīnas. Pēc brīža sekoja epizode ar dunduru uzlidojumu, un tālāko neatceros.