Aizklausījos latviešu dziesmas jūtūbē, līdz nonācu pie nemirstīgās Mārtiņa Brauna / Raiņa dziesmas Saule, Pērkons, Daugava, kur komentāros (un arī citur) ne reizi vien pieminēts, ka šo dziesmu vajadzētu par Latvijas himnu. Arī pats par to esmu vairākkārt domājis, neiedomājams spēks rodas iekšā, šo dziesmu dziedot Dziesmu svētku kopkorī. Neesmu pilnībā pārliecināts, vai to vajadzētu pieņemt par oficiālo himnu, kurai laika gaitā pieaug pienākuma piegarša - daudziem rastos nepatika, ka jāmācās vārdi, jāizpilda noteiktos gadījumos, ļoti daudziem patīk mūsu esošā himna un daudzi neko negrib mainīt, un gan jau vēl rastos kādas blakusparādības, ja vara tagad uzspiestu jaunu/citu himnu. Bet, kazi, varbūt tas šobrīd sabiedrībai ir vajadzīgs, fundamentālas pārmaiņas mūsu pamatvērtībās, lai izietu no šīs ekonomiskās, morālās, garīgās krīzes. Jebkurā gadījumā domāju, ka ir laiks šo dziesmu pieņemt par neoficiālo himnu.

Saule, Pērkons, Daugava

Saule Latvi sēdināja
Tur, kur gali satiekas,
Balta jūra, zaļa zeme
Latvei vārtu atslēdziņa.

Latvei vārtu atslēdziņa,
Daugaviņa sargātāja,
Sveši ļaudis vārtus lauza,
Jūrā krita atslēdziņa.

Zilzibeņu pērkons spēra,
Velniem ņēma atslēdziņu,
2x
Nāvi dzīvi Latve slēdza,
Baltu jūru, zaļu zemi.

Saule Latvi sēdināja
Baltas jūras maliņā,
Vēji smiltis putināja,
Ko lai dzēra Latvju bērni?

Dzīves ūdens, nāves ūdens
Daugavā satecēja,
Es pamērcu pirksta galu,
Abus jūtu dvēselē,
Nāves ūdens, dzīves ūdens,
Abus jūtam dvēselē.

Saule mūsu māte,
Daugav’ sāpju aukle,
Pērkons velnu spērējs,
Tas mūsu Tēvs.