Labas!
Jūtu, ka ir nepieciešams neliels spams par tēmu, kādus podus esmu nogāzis paplašinātajā vīkendā, kas tīri praktiski sākās jau trešdien vai ceturtdien. (Ok, bez skatīšanās piezīmēs vai kalendārā es ņifiga neatceros, kas tāds īpašs notika trešdien, bet ceturtdiena pilnīgi noteikti iešūpināja labi pavadītu nedēļas nogali.) To, ka es simts gadus neesmu tā vienkārši, bez stresa pasēdējis pie kompja, es secinu no tā, ka nenogurdams šķirstu cibu jau līdz skip=500 un jūsu spama plūdiem ne gala, ne malas, un kā izrādās, es gandrīz neko no tā neesmu lasījis.

Ok, tad pie tēmas "par būtisko".
Ceturtdiena - laba diena. Noīrēju dzīvokli (ar šo paziņoju, ka jūnija pirmajā pusē gaidāma sālsmaize), podi tādi, ka starp pirmajiem pieciem cilvēkiem, kam es to pastāstu, kāda novusa treniņnometnes dalībniece pamanās uzminēt, kur es to dzīvokli esmu noīrējis. Saruna apmēram tāda:
A: Kurā rajonā?
Es: Z-kalnā.
A: Ā, man tur bijusī kolēģe dzīvo. Uz kuras ielas? O. vai V.?
E: O.
A: Kaut kur tur pie Ķīnas mūra?
(Seko kaut kāds mans stāstījums par aptuvenu lokāciju un visi klātesošie vienojas, ka šādos rajonos šāda orientēšanās un stāstīšana ir bezjēdzīga, jo visas mājas tur vienādas kā ūdens piles.)
A: Hmm, ta ne jau [tāds un tāds] numurs mājai?
E: Jap, [tāds un tāds].
A: Un korpuss [tāds un tāds].
E: Jā!
(Atkal saruna kaut kur aizvirzās uz brīdi, bet tad sasniedz savu kulmināciju.)
A: Nu nevar būt, ka dzīvoklis [tāds un tāds]?!
E: Jā, tieši tā!
(Tālāk visi kļūst nogāzušies lielus podus, jo atkal ir pierādījies, ka Rīga ir viens maziņš, maziņš pīļu dīķis. Patiesībā ar laiku šādas situācijas izbrīna aizvien mazāk un mazāk.)

Novusa treniņnometnēm nav nekādas vainas, šādus pasākumus es iekategorizēju plauktiņā must have must repeat. Daudzas reizes godīgi uzvarēju, toties zaudēju izšķirošo maču tieši pirms nākamās darba dienas sākuma, kad viens rasbainieks pukojās uz diviem citiem prātvēderiem, kas bija apgāzuši māju kājām gaisā. :)

Piektdienas pusdienlaiks. Lai gan mājās pa nakti neesmu bijis, tiek pieņemts lēmums doties uz Lietuvu uzreiz pēc darbalaika beigām (nav jau tas darbalaiks regulēts, bet whatever).

Iestarpināta piezīme teksta vidū: Ai, bāc, es vēl tai stāstā neesmu ticis līdz Lietuvas robežai, bet jau tik daudz saspamots un jau tik vēls vakars. Rīt būs turpinājums, cerams. :) Pārāk labs sižets, lai to izmestu aizmirstības nebūtībā.

Tātad fragments no žurnāla nākamā numura: "Bija tā, ka ceļš no Šauļiem uz Rīgu (attālums ekvivalents Valmiera-Rīga) prasīja vairāk par piecām stundām. Un tikai viena iemesla dēļ - 3 km no Latvijas robežas..."