Vienkārši nav nekā, par ko rakstīt. Laikam jāiedzer drosmei iedvesmai.

Pāris mirkļus un malkus vēlāk - noup, vēl nav nekāda rezultāta. Ahā, izdomāju, varētu pievērsties kādreiz piekoptajai taktikai - vienkārši pierakstīt domas, kas nāk prātā. Jūtu, ka nebūtu labi pievērsties šādai apņēmībai, jo tas novestu pie pārlieku lielas atklātības. Vēl šorīt nodomāju, ka es laikam sen neesmu cibā rakstījis ko tādu, kas atbruņo mani, un laikam nevajag arī. Bet dzīvoju es iekšēju pārmaiņu laikā, pirmo reizi pa ilgiem gadiem sāku justies patiešām labi.

Pāris mirkļus un malkus vēlāk - skatos, kaut kas man jau te ir tapis. Tā turpināt! (Re', re', kaut kad kaut kas ironizēja, ka mans beziedvesmas ieraksts nu ne pavisam neatbilst tam, ko es pats par to domāju. "Nu, nerakstās man, galīgi nerakstās." Tagad varētu būt atkal kaut kas tāds, bet es taču vienkārši leju ūdeni. Psssss. Lielā māksla, bļe.)

Pavisam īsu brīdi un pavisam mazu malku vēlāk - sāku aizdomāties, ka varbūt nevajag tā atklāti deklarēt, ka man iet labi. Un es taču to stāstu pa labi un pa kreisi. Nu labi, pa kreisi es to nestāstu (vai arī otrādi).

Nu jau atkal kāds brīdis ir pagājis, pa vidam iemalkojot vīnu un papļāpājot par dzīvi un tā. Ieraksta virsrakstu vēl neesmu izdomājis, es tā skatos. Varētu kaut ko tādu banālu kā "pārdomas pie vīna glāzes". Nekas oriģināls nenāk prātā. Un vēl es tā skatos, vajadzēs atkal <lj-cut>.

O-oh, pulkstenis bez divdesmit desmit. Skrien, Forest, skrien. Vēlāk, domājams, turpināšu. Hmm, bet varbūt nav ko iespringt, es taču neesmu nekāds atkarīgais alkoholiķis.

Ja godīgi, man tiešām žēl, ka es rakstu šādas muļķības. Tagad gan ir aptrūcies rakstāmais. Totāla grafomānija ir viss, kas paliek pāri.

Kamēr es neesmu akurāt aizmirsis, ir pāris tēmas, par kurām es tomēr gribētu uzrakstīt vairāk nekā grafomāniskas muļķības: Vonnegūts, plikpaurība un vēl kaut kas, ko šobrīd jau paspēju aizmirst, damn it. Varbūt par darbu es gribēju rakstīt? Kas to lai zina - ņemot vērā, cik emocionālas ir pēdējās dienas darbā pirms Satraucošā Notikuma, tā varētu būt, ka man ļoti gribas par to uzrakstīt, bet es vēl neesmu ar sevi par to vienojies. (Ap šo brīdi gan es varētu sākt diskusijas ar sevi par to, vai kāds bez manis vēl šo lasa.)

Tātad šobrīd iestājas apņēmība uzrakstīt kaut ko prātīgāku, kamēr es tieku piebarots ar kulinārijas un enoloģijas šedevriem. (Šeit es šo vārdu enoloģija ierakstīšu nominatīvā, lai Google atrod mani un šo vārdu un es iekļūstu pasaules vēstures annālēs. Voilà!)

Tātad par Vonnegūtu. Ja godīgi, es īpaši neskumstu par viņa nāvi - man ir sajūta, ka viņam pašam bija ļoti... pozitīva dzīvesgudra (?) attieksme pret šo neizbēgamo faktu.

(Tā, tagad mans melnraksts tiek pārlasīts. Hehe. Acīmredzot, kāds bez manis tomēr šo lasa. Hehe.)

Tātad par Vonnegūtu. Varu būt lepns, ka tomēr esmu lasījis vismaz vienu no viņa labākajiem darbiem - Lopkautuve #5. Tā gadās. Patiesībā, kā jau Šulcs ir minējis, tagad "būtu pieklājīgi nolikt malā to, ko lasam pašlaik un pārlasīt kādu Vonnegūta grāmatu."

Neko prātīgu par Vonnegūtu neuzrakstīju, tagad varu pievērsties nākamās tēmas sabojāšanai.

Es drīz būšu ar pliku galvasvidu. Tas varētu būt pat drīzāk, nekā es vēl pirms pusgada domāju. Diezgan satraucoši traumējoši vīrieša pašapziņai. Ko nu? Laikam jāgriež vēnas. Vai arī jānoskuj pa nullīti. Eh, ja tā padomā, vēl pirmajā kursā es biju ar frizūru, kur mati līdz pleciem un kad studiju biedri pa kluso iedod iesauku "Jesus Christ Superstar". Tad sekoja trakulības, kad vienā iedzeršanā es labprātīgi piekritu palikt vispār bez matiem, biedēju tautu, draugus un vecas tantiņas ar savu cietumnieka frizūru. Tomēr tas bija kruta, jo mani nemitīgi salīdzināja ar visām iespējamām vēsturiskajām personībām, sākot no V.I.Ļeņina un A.Čaka un beidzot ar Bredu Pitu (kas nenoliedzami ceļ vīrieša pašapziņu). Tagad jau arī varētu nodzīt pliku galvu, tomēr darbs ar cilvēkiem uzliek savus ierobežojumus, turklāt nestrādāju jau hipermārketa kasē vai Statoilā, bet gan ar Īpaši Svarīgiem Cilvēkiem, hehe.

He, ja tā padomā, šajā brīdī varu tā plūdeni pāriet uz tēmu par darbu, jo šeit es varu pieminēt, ka šodien uzzināju (ar nenoliedzamu rūgtumu sirdī), ka viens tāds Īpaši Svarīgais Cilvēks nepiedalīsies vienā pasākumā jūnija sākumā, pasākumā, kur es esmu ieguldījis lielu darbu, nu, tādu darbu, kur es līdz mielēm esmu izbaudījis sava darba burvību. Šeit pieslēdzas mans alter ego, kurš uzņemas atbildību par manis rakstīto un saka tā: "Es domāju, ka esmu adekvāti šo vārdu [mieles] iesaistījis tekstā, un tā."

Nez, varbūt pietiks rakstīt. Izsalkušais objekts, kurš sēž ar laptopu un paralēli pļāpā, dzer tēju vīnu, lēnām pīpē... Viss, nu gan vairs nekas nenāk prātā. Jāuzēd. Jāpaskatās filma (varbūt divas).