Reizēm es saprotu, no kurienes rodas tie abstraktie, nesaprotamie cibas ieraksti. Tas ir tad, kad iekšā ir sakrājies, bet kaut kāda nepārvarama vara liedz to pastāstīt. Nu, piemēram, mamma lasa tavu žurni un negribas stāstīt kā vakar pielillājies vai arī esi nozadzis vecai tantiņai pēdējos divdesmit santīmus un tagad baigais kauns. (Tie bija izdomāti piemēri!) Arī man tagad ir tā, ka vajag kādam pastāstīt, bet īsti nevar. Tāpēc pastāstīšu abstrakti un garlaicīgi: Man šodien bija riktīga sagrāve, nu, tāds īsts Untergang kā Hitleram reiz izgāja (ar to atšķirību, ka man gadījās pa maziņo, bet jūs nepārprotiet un nesaskatiet perversus zemtekstus). Tātad, atgriežoties pie manas sāpes, es piedzīvoju īstu vārdisku močīšanu, tipa, viss ir slikti, un visas tavas puķes mirs ilgā un mokošā nāvē. Vienvārdsakot, tas bija tā pavisam pieklājīgi, bet es zaudēju visos setos. Bet arī negaisa mākoņiem mēdz būt sava zelta (sudraba?) maliņa un es ieguvu uzticamu kompanjonu savā cīņā par ietekmes zonām. Aizkustinoši, tiešām. Fū, vismaz daļēji tas akmens ir novelts no sirds.

Tagad par interesantākām un piezemētākām tēmām. Ai, nē, varētu tomēr nejaukt kopā kartupeļus ar desertu un veltīt tam atsevišķu ierakstu.