Neticu, ka kopš vakarvakara ir jau pagājusi diennakts, bet, ja jau pulkstenis tā saka, tad jau droši vien tā arī ir.

Ir pienācis laiks atbraukt mājās, ieslēgt kompi (no piedāvātajām divām operētājsistēmām izvēlēties Windows XP), uzlikt vārīties ūdeni tējai (un aizmirst par to), uzlikt mūziku, atvērt frendlisti, e-pastu, draugus un Google Reader, atcerēties par tēju, ielikt citronu ...un vakars var sākties.

Atveru Semagic'u.

Tā kā vēl aizvien gaisā jūtams pilnmēness, gulēt iet vēl nav vērts, tātad mierīgi jāpasērfo pie tējas un, lēnā garā pīpējot, jāuzraksta šim vakaram pienācīgs ieraksts.

Nez, kā tas nākas, ka šādos vakaros man vienmēr gadās tējas krūzi paslēpt aiz monitora, aizmirst par to, sniegties tai pakaļ, nevarēt sataustīt, un atcerēties bērnības traumu ar apliešanos ar karstu kafiju, tā rezultātā apdomājoties un atstājot tējas krūzi tur, kur viņa ira. (Patiesībā es sevi esmu pieķēris nelielā pārspīlējumā, šīs rindkopas sākums patiesībā ir jālasa šādi: "Nez, kā tas nākas, ka šovakar man ir gadījies tējas krūzi paslēpt..." un tālāk kā tekstā.)

Šovakar esmu tāds mierīgs un atslābis (par darbu nedomāt, par darbu nedomāt, nedomāt, nedomāt par darbu, pzrk!), un jau paspēju aizmirst, ko šovakar paguvu sastrādāt. Biju Andrejsalā, vienā no tiem tālākajiem cehiem, kur nepilni desmit cilvēki rādīja teātri citiem pārdesmit cilvēkiem. United Intimacy izrāde "Stāsts par Danielu Reju". Pirms izrādes īpaši neiespringu uz atsauksmju lasīšanu, arī dzirdējis par izrādi biju tikai pa ausu galam, ļāvos notikumu plūsmai un sagādāju sev pārsteigumu. :) Patīkamu pārsteigumu, jāatzīst. Netradicionāls teātris savās labākajās izpausmēs, ļoti uzjautrinoši - gan teksti "svešvalodās", gan "kultūrcitāti", gan "interakcija" ar skatītājiem. Širpotreba teātrī, cik nu esmu novērojis, nenovērosi šādu klaju "uzbraucienu" skatītājam, robežojoties ar ņirgāšanos par skatītāju (lai gan ne mirkli tik tālu nenonāca, imho!) - bet varbūt viņi nemaz necerēja, ka visi saprot angļu valodu, vācu valodu, krievu valodu, somu valodas imitāciju, varbūt tāds arī bija iecerētais efekts. Ai, nu ko es te ņemos, man taču galu galā patika un arī visi šie "uzbraucieni" (nein, es neesmu mazohists), [seko pagarš teksts ar izrādes niansēm, kuru uzzināšana var sabojāt skatītāja pārsteiguma prieku, un tāpēc teksts dzēsts], utt. Netaisīšu spoileri, varbūt kāds vēl vēlas aiziet uz kādu no pēdējām izrādēm, ko silti iesaku. Silti tāpēc, ka tai cehā šādā pavasara vakarā ir pavēsi, tomēr starplaikā pārtraukumā varēja dabūt nekomerciālu tēju.
Paldies zimbabvei par piedāvāto iespēju apmeklēt izrādi! :)

Varbūt uz šādas siltas nots varētu noslēgt šo ierakstu un pievērsties šodienas frendlistes dalasīšanai, bet varbūt tomēr, lai uzturētu savu garu-ierakstu-rakstītāja tēlu, varētu paturpināt par piedzīvojumiem manā mazajā pasaulītē.

Kopš 1990.-to gadu sākuma, kad ārzemju radi mums, autentiskajiem letiņu radiem, pasūtīja National Geographic, es klusi esmu lolojis cerību, ka tad, kad izaugšu liels un dzīvošu atsevišķi no vecākiem, turpināšu sev abonierēt šo žurnālu. Sākumā žurnāls pienāca maniem vecvecākiem, tad stafeti pārņēma mani vecāki, un tad kaut kad, kad devos pasaulē (lasīt: augstskolā) zinības apgūt un kad mājās reti parādījos un vēl retāk tur kaut ko lasīju, mani senči pārtrauca abonēt šo feino žurnālu ar spīdīgajām bildēm un interesanto lasāmvielu. Vēl aizvien šad tad mēdzu nopirkt pa eksemplāram, klusītiņām paškrobojoties, ka neizdosies izveidot nevainojamu kolekciju ar visiem mana laika eksemplāriem. Šo visu stāstu tādēļ, ka pēdējā laikā (pēdējos mēnešos, pēdējos gados) man ir kārojies likt lietā savu kredītkarti un abonēt beidzot sev (!) šo žurnālu. Ar visu šo bezgalgaro ievadu esmu nonācis pie mazās sāpītes - šā gada desmitā februārī es to izdarīju, pāris minūšu laikā saklikšķinot un sadrukājot visu info viņu mājaslapā (zinu, zinu, ka to visu piedāvā arī, piemēram, abonēšanas centrs Diena). Kad nu tik tālu esmu nonācis, šeit tālāk lasiet manu sāpi par mūsdienu pasaules iekārtas ačgārnību - viņiem bija vajadzīgs mēnesis, lai apstrādātu manu elektronisko pasūtījumu! WTF?! Vai saņemtos e-pastus viņi tālāk pārsūta kaut kur pāri visai pasaulei ar kaut kādu parastā pasta īpaši lēno adaptāciju?! Patiesībā pzrk pukojas tāpēc, ka kredītkartei pa šo laiku ir beidzies termiņš un nav īsti pārliecības, vai darījums izdosies kā smērēts. Es kā cilvēks no īpaši pacietīgo sugas varu pieciest arī solīto pirmās piegādes termiņu - 8-12 nedēļas pēc šīs dienas, bet šitā bremzēšana mazliet sadusmināja. (Jā, jā, Āfrikā bērni no bada mirst, bet tas neizslēdz arī manu vēlmi izglītoties.)

Nu gan laikam pietiks.