Es laikam dzīvoju kādā paralēlā pasaulē. Šodien pusdienās kolēģi kā Svarīgu Jaunumu pavēstīja, ka baumas par lata devalvāciju tomēr esot bijušas baumas. Izrādās, pēdējās pāris dienas Latvija esot degusi zilās liesmās. Kolēģi turpināja tikpat kaismīgi diskutēt, kāpēc 2 miljoniem vajadzētu vai nevajadzētu emigrēt pie šādas attieksmes. Nu labi, skaitlis 2 m bija mans ieguldījums diskusijā. Vienojāmies, ka pagaidām paliksim savās vietās, lai gan biedrs M. bija gatavs ar sievu un mazo meitiņu, vārdā biedrene A., evakuēties pie pirmā signāla.

Ja reiz par darbu, tad arī par šodienas pigoriem - aizeju es no rīta uz darbu, no mūsu palielā kabineta visi evakuējušies, bet mans aizgalds, dators, krēsls, skapis un citi pričendāļi pārklāti ar gaisīgu plēvi. Sak, tur vajadzēja būt strādniekiem, kuri čakli un naski strādā vaiga sviedros? Neviena paša! Bet nu arī es, bara instinktu vadīts, sakravāju savu kompīti, paņēmu peles paliktni un 2 korporatīvās pildspalvas un gāju meklēt dārgos kolēģus.

Atradu viņus lielā, lielā telpā, kur šie satupuši pie maziem, miniatūriem galdiņiem, cits pie 1×1 m galdiņa, kas nosperts kajefnīcā, cits pie dekoratīva žurnālu galdiņa, cits aizbarikādējies aiz serveru grēdas. Man piedāvāja lepnu kabinetu vienam pašam, lai gan tur nebija vispār nekāda galda, beigu beigās pievienojos kolēģim, kurš bija ticis pie platāka darbagalda.

Tā kā pirmo pusstundu pēc pieslēgšanās elektrībai man nebija, kur pieslēgties i-netam, sēdēju rokas klēpī salicis un nodarbojos ar jauno progresīvo darba organizēšanas paņēmienu - es pieskatu, lai kolēģis nepārstrādājas, viņš savukārt pieskata mani.

Pēcpusdienā kāds ievēroja, ka neviļus vai viļus esam sadalījuši jauniegūto telpu meiteņu daļā un puišu daļā. Gardi pasmējām, kā jau parasti, kad draudzīgais kolektīvais saprāts izsper kādu spārnotu frāzi.

Tai pašā pēcpusdienā es ieguvu arī pats savu galdu - lai gan tikai ar divām kājām, tomēr īstu Galdu! (Atgādināšu, ka parasti galdam mēdz būt vismaz trīs kājas, bet standartaprīkojumā tiem ir pat veselas četras.) Tad nu es, atjautīgs cilvēks būdams, gāju atpakaļ uz savu veco kabinetu, kur strādnieki jau bija sākuši darba imitācijas procesu - uz kāda krēsla bija atstāta pilna uniforma, bet griestos izceltas pāris iekaramo griestu plāksnes (nez, ko viņi tur augšā kaili darīja?).

Atgriežoties pie manas atjautības, es no plēves apakšas izmakšķerēju pāris vārdnīcas un gāju meistarot pagaidu galdu. Tagad man ir galds, kas vienā galā balstās uz kājām parastajām, bet otrā galā balstās uz divām vārdnīcām, kas savukārt balstās uz palodzes. Atjautīgi bez gala.

Nu, kolēģi, piesakieties, kurš vēl ir cibiņš, ja neskaita tos dažus, kurus zinu! :)

Kamēr sagurušais pzrk vēl nedodas pie miera, pastāstīšu par autobraukšanu stihijas apstākļos. Rīta cēlienu pavadīju sēdēdams sastrēgumos visādās netipiskās vietās, bet es nemaz nepiktojos (ja neskaita pukošanos uz mikriņu vadītājiem, kuriem jāsteidzas vairāk par citiem) - mani jau grūti padarīt piktu, tāpēc es pilnā rīklē uzdziedāju. Vakarpusē gan bija neforši, kad pēc darba atklāju, ka auto pārklājies ar īpaši izturīgu ledus kārtu. Vēl pēc kāda laika, pabraukājies veltīgi pa Rīgu, devos mājup, pukojoties par neveiklo apliešanos ar kafiju benzīntankā un par auksto gaisu, kas nez no kurienes sāka pūst uz kājām. Sakiet, vai gripas simptoms ir auksta gaisa pūšanas ilūzija?

Tāda nu bija mana šodiena, kurā galīgi nevedas rakstīšana.

Ak jā, ievērības cienīgs ir arī jaunākais papildinājums manā nekur nereģistrētajā kolekcijā, kur kopš bērnības krāju iespējamos variantus, kā nepareizi uzrakstīt manu uzvārdu. Kāds soms pamanījās nevarēt atsūtīt e-pastu (uz adresi, kura man, kā jau pienākas, ir vards.uzvards@kompanija.lv), jo nez kādā veidā (varbūt pēc izrunas?) bija izskaņu -mezs (no vārda "mežs") pārtaisījis par -metz.

Sveiciens 3 lasītājiem no Apvienotajiem Arābu Emirātiem un 1 lasītājam no Somijas Republikas!

Nu labi, vēl pēdējā piezīme, pirms es dodos sākt cīnīties ar mūžīgo bezmiegu: Spēlējot uz jūtām, atzīšos, ka tad, ja manā mašīnā kā pasažiere ir kolēģe stāvoklī, es braucu uzmanīgāk. Malacis pzrk!