Sagruzījos. Noskatījos fucking amerikāņu
filmu par to, kā narkotiku tirgonis pavada savu pēdējo dienu pirms došanās cietumā, un sagruzījos. Nē, filma bija laba. Visu cieņu LTV7 filmu izvēlei.
Vairāk optimisma? Vēl šorīt runāju ar
neglābjami neārstējami slimu cilvēku, kas priecājas par dzīvi, optimisms ir galvenais, pie kā pieķerties, "citādi nav vērts dzīvot". Mani, nepazīstamu cilvēku, uzņem savās mājās, pienes klāt tēju, tā pavisam starp citu pamana, ka man garšo saldumi, prombraucot nezkāpēc iesmērē alkohola pudeli. Pat divas. Es nezinu, ko es ar to alkoholu darīšu, es nesaprotu šādus žestus, es esmu aizkustināts, un es neprotu pateikt "nē".
Citi žēlojas, ka rīt ir darbadiena un jāiet uz darbu? Bet man patīk mans darbs, lai kādi man tur mēdz būt kalni un lejas, un es saņemu par to naudu, un man nav iemesla kaunēties, ka es saņemtu netīru naudu vai ka mans darbs ir tukša laika nosišana. Un es saņemu aizvien vairāk, es varu atļauties aizvien vairāk. (Vai arī tā ir tikai ilūzija.)
Kurš nāks ar mani uzpīpēt?
Tīri simboliski™...