Mans brālis (1988) pilda mājasdarbu latviešu valodā un vispirms atstiepj grāmatu, sašutis, ka nav neviena, kas pārbaudītu viņa mājasdarbu. Tad, kad biju kautrīgi atzinies, ka es varētu gan pačekot, vai tur ir ok, viņš man iedod grāmatu - vai tur pareizi salikti komati? Es paskatos, paņemu grāmatu tuvāk, pielieku vēl tuvāk acīm, sāku jau satraukāties par savu redzi, jautāju brālim "kurā vietā?" - "Tur nav salikti? Ā, jā, pareizi, es aizmirsu. Hehehehehehe." Tagad šis liek komatus, bet tad pēc pusminūtes atkal pārsteidz mani, rādot pa gabalu kādu apsveikuma kartiņu: "Vai tā ir pareizi?" Es atkal neko neredzu, viņš atnes man tuvāk - pirmajā mirklī apmulstu, jo tur kaut kādi pazīstami vārdi parakstījušies. Izrādās, tā tiešām ir nesen man atsūtīta kartiņa, viņam vajagot zināt, vai tāds kartiņas izkārtojums ir pareizs. Pasmejamies, ka es visu pateikšu kartiņas sūtītājiem, ka viņš apšaubu viņu apsveikumrakstītājspējas. Nu neko, viss čikiniekā.

Bet es pats pēdējā laikā esmu kaut kāds elektronikas bieds. Staigājošs lādiņš. Automašīnas signalizācijas gaudošana bez iemesla jau bija izvedusi dažu labu kolēģi, tagad šodien salaboju, bet tiklīdz šis ir salabots, tā man piemetas cita kaite - pēdējā laikā ir gadījies pāris reizes mulst pie veikalu izejām, kad pīkst drošības iekārta, tipa, es būtu kaut ko nozadzis. Nu, nevarētu teikt, ka es nekad mūžā nebūtu neko nozadzis - agrā jaunībā ir gadījies kādu bulciņu piesavināties, un vēlākā jaunībā ir gadījies burtiski aizmirst samaksāt (zin' kā, staigā pa veikalu ar biezpiena sieriņu rokā, jo groziņš ir pie "pavadošā personāla", un tā arī nejauši izej ārā ar to neapmaksāto biezpiena sieriņu rokās). Ai, nu par e-zādzībām nemaz neprasiet, un tas jau būtu pārāk tālu no tēmas. Tātad veikalu drošības iekārtas. Dīvaini, bet vēl ne reizi šajās pēdējās nedēļās man nav prasījuši atvērt somu, vai kā. Es pat klusībā sagaidu, ka mani reiz tādā brīdī nonesīs no kājām būdīgi apsargi tā kā filmās, vai tā kā amerikāņu futbolā. Nu jā, un šodien laimīgs braucu uz lielveikalu ar salabotu signalizāciju, bet tur katrā sasodītajā veikalā tā sistēma pīkst jau man ejot iekšā! Nekāda starpība, vai grāmatu veikals, vai elektronikas veikals, vai Lattelekom šops. Pēc trešā veikala, kur man bija mulsi jāsmaida, jārausta pleci un jālavās prom (skat. iepriekš par iespējamo nonešanu no kājām kā amerikāņu futbolā), es vairs negāju tuvumā nevienam tādi aprīkotam veikalam. Iegāju Pica Lulu, pasūtīju sev vakariņas, un, klusi murminot, aizņēmos nazi, lai saplosītu vienīgo aizdomās turamo, ko atradu savā somā - fotoaparāta atmiņas karti iepakojumā. Tb ne atmiņas karti, bet gan iepakojumu saplosīju, jo tas bija viens no tiem debīlajiem iepakojumiem, ko nav iespējams atvērt bez trīs-nedēļu-kursu iziešanas. Otrs aizdomās turamais - zobubirstes iepakojums - šoreiz saņēma nosacītu sodu.