Kaut kā galīgi nevelk kaut ko rakstīt. Pats nesaprotu, kāpēc tā un kāpēc tomēr šobrīd rakstu. Pa šo laiku, kamēr biju pieklusis cibošanā, esmu pamanījies vairākkārt iesākt domu par "akūti nepieciešamu" pukstu, tā arī šo domu nerealizējot. Bet, tipa, tagad atvaļinājums "un tā", plus beidzot sāku atgūties no "nejaušās" iedzeršanas pirmdienas vakarā kādā tukšā bārā Pārdaugavā, un uz pohām jau vienmēr nāk ārā visādas "vērtības", ko der piefiksēt - ja nu izkrīt kāda pērle, kāds tīrradnis...

Tātad jau divas nedēļas es dzīvoju ar ģipsi - nu tizls basketbolists es esmu, tizls. Pagriežot laiku atpakaļ, kad smaidīgais ārsts nez kāpēc sajūsmināts pavēstīja par nepieciešamību ģipsēt manu labo roku, es tā īsti neiebraucu, ko tas nozīmē. Pēdējo reizi ģipsis man bija bijis pagājušajā gadsmitā, šķiet, pamatskolas laikā, un tad jau tās ikdienas gaitas ir citādas nekā šobrīd, 21.gs. un tādā puslīdz pieaugušā vecumā.

Jāpiestarpina, ka es jau sen baiļojos par savu roku lomu - bez rokām es faktiski nevarētu darīt savu patreizējo darbu.

Bet nu jā, atgriežoties pie šī konkrētā ģipsēšanas gadījuma, teikšu, ka sākumā bija pat interesanti - apgūt jaunus paņēmienus, kā darīt ierastos darbus, lai gan ģipsis ir tik uz viena pirksta no 10.

Piemēram, izrādās, ka es visu mūžu zobus esmu tīrījis tikai ar labo roku (nu tad, kad esmu tīrījis) un ar kreiso roku tas ir mission impossible.

Toties ēst - mierīgi. Tipa, ir vērts apgūt manieres un iemācīties ikdienā ēst "kā pie cilvēkiem" ar nazīti un dakšiņu, tagad nazi var izmantot kā atbalsta priekšmetu arī tā vienkārši iestutējot to ģipsētajā rokā.

Mazgāties man nepatīk ar ģipsi. Izmantoju veļas auklas un iekarinu labo roku tajā, bet nu neforši, neforši. Skūties ir iespējams, bet es, ja vien varu neiet uz darbu (kā tas ir šobrīd), tad pārkāpju savus pēdējo gadu laikā izveidojušos principus un neskujos.

Ar kompi iet lēnāk un daudz biežākas kļūdas, bet citādi ir ok. Laptopa touchpad ir pat ērtāk, nekā ar peli.

Bet visvairāk es pārdzīvoju, ka nevarēšu braukt ar savu jauno auto, kuru bija paredzēts saņemt dažas dienas pēc šī gadījuma ar basketbola bumbu. Bet neko. Jau pirmajā vakarā apguvu ātrumu pārslēgšanu ciešamā līmenī un tagad jau rullēju uz nebēdu, ģipsis traucē tik mazliet.

Labi, pietiks. Poha says, ka pzrk tagad jāiet turpināt gulēt.