vakardiena lietv., s.dz. (ģen. -s) - diena, kad kāds bija pzrk dzīvē patvaļīgi ieviesis piektdienas, 13. datuma sindromu. Sīkumos neaprakstīšu, jo cita starpā es vakar mazliet traumēju pirkstus un klaviatūras lietošana nav īpaši patīkama. :)

No rīta gribēju paskatīties, ko tad kompis pa nakti ir savilcis savā migā, tas beidzās ar to, ka apmēram 2 GB neapskatītu filmu nejauši izčibēja kā nebijušas, lietojot vienkāršo, bet efektīvo paņēmienu Shift+Delete. Lieki piebilst, ka dzēstu failu atjaunošanas programmas atteicās sadarboties ar mani.

Autobuss, kurā es devos uz darbu, ar vienkāršu, bet nežēlīgu manevru samīcīja kādas mazas mašīnītes sānus, līdz ar to izčibēja arī mans spārnotais nodoms ierasties vienreiz darbā laikus.

Uz līdzīgas nots (gan ar mazliet piezemētāku ietekmi) Runājot par autobusiem, jāpiebilst, ka, pēc darba braucot uz centru, arī gadījās paņemšana un uzmešana. Gribēju kā labāk un ātrāk un braucu ar mikriņu (bija jāsteidzas uz to sasodīto basketbolu), aizbraucis centrā, gaidīju, kad nu pārsēdīšos kādā nākamā izdevīgā autobusā (jo centrā jau ir vairāk dažādu a-busu līniju), lai brauktu tālāk uz to sasodīto basketbolu. Protams, no visiem iespējamajiem maršrutiem, kas man noderētu, braucot uz to sasodīto basketbolu, pirmais parādījās tieši tas autobuss, kuru man bija slinkums gaidīt. Nu zemē nosviesti divdesmit pieci santīmi. Nu nekas.

Pirms vēl mēs šai stāstā nonākam līdz sasodītajam basketbolam, pastāstīšu, ka vakar es pamanījos aplieties apmēram divas reizes. Pirmā turklāt bija pusdienlaikā (labi, ka tas bija tikai ūdens, labikatā) un, ja tas būtu kas vairāk nekā ūdens, būtu baigi tizli, jo... nu, zin' kā, gandrīz vasara tač', un krekls ir vienīgais apģērba gabals (virs jostasvietas, protams). Kur es tāds būtu licies, ja tas būtu kas vairāk kā ūdens? Otrā apliešanās gadījās, kad es noguris no garās darba nedēļas, no tā sasodītā basketbola un visa pārējā, mierīgi sēdēju uz sava ērtā dīvāna pie ierastā televizora un kāri tvēru katru burtu manas jaunās spēļlietiņas jūzermanuālī. Lieta bija tāda, ka es relaksēšanās nolūkos lēnām, bet prātīgi tukšoju vīna glāzi. Dievs vien zina, kādu nolūku vadīts es šo glāzi biju novietojis uz dīvāna, nevis uz kāda no bezgala ērtajiem glāžu/krūžu paliktņiem, kas man ir izvietoti stratēģiski svarīgās vietās pa visu dzīvokli. Dievs vien zina, kāpēc es neko nedarīju, lai šo apliešanos novērstu, jo biju pat pamanījis šo savu neapdomīgi novietoto glāzi. Nu lūk, un beidzās tas ar to, ka, mazliet pakustoties, uzlēju vīnu sev uz biksēm un dīvāna pārvalka. Nepagāja ne piecas minūtes, kad pzrk (nu jau bez biksēm) jau atkal sēdēja uz dīvāna, klausījās veļasmašīnas nomierinošajā žūžošanā un cīnījās ar miegu, cītīgi nolēmis sagaidīt cikla beigas, lai pēc tam veļas mašīnas ietekmei pakļautu arī dīvāna pārvalku.

Toties basketbolu spēlējot (pat negribas atcerēties) gadījās veselas divas reizes neveiksmīgi tvert bumbu, kā rezultātā man tagad no desmit [roku] pirkstiem apmēram trijiem zem nagiem vērojams asinsizplūdums, kas diezgan apgrūtina darbošanos. Pie katras darbības ir jāpiedomā, kuru pirkstu bāzt pa priekšu. Kas to būtu domājis, ka ikdienā tik daudz tiek darīts ar rokām!!!
Nu jā, tātad arī tagad man rakstīšana ir mazliet limitēta, viens no burvīgākajiem pārrakstīšanās momentiem (kas man šodien birst kā no pārpilnība raga) bija, kad uzradīju vārdu "algavlot" "apgalvot" vietā.