Šeit ir lasāms ieraksts, kas ilgu laiku nogulējis putekļos mana datora dzīlēs tā iemesla dēļ, ka nevaru sevi pielauzt to pārtaisīt baudāmāku. Brūvēts šogad, janvāra mēneša aukstākajā sestdienā, 24 gadu vecumā:

Jā, laikā, ko pavadu savu vecāku mājās, bēgot no lielā aukstuma, atmiņas par bērnību ir īsti laikā.

Ko es darīju bērnībā?
Spēlējos smilšukastē - taisīju tur tramvaju ceļus ar pieturām un (inženiertehnikas brīnumiem) tuneļiem;
šūpojos šupolēs - tik augstu, ka ar kājām varēja aizsniegt plūmēm pilnos aličas zarus;
ar vecvecmāmiņu gāju pastaigāties "līdz pirmajai priedei" (tas bij vēl tajos laikos, kad mani pārvietoja bērnu ratiņos);
no rītiem izlikos, ka vēl esmu aizmidzis;
katru otro dienu negāju uz bērnudārzu, jo katru otro dienu tur deva ļoti negaršīgās omletes;
lasīju grāmatas (apmēram 10 gadu vecumā man vecmāmiņa iemācīja lasīt arī vecajā drukā un es izlasīju n gab. 100-gadīgas grāmatas par Tarzānu);
spēlējos ar kaimiņbērniem (protams, arī "dakteros"! Neatceros, kāpēc un kas mūs pieķēra (gan jau kāds palielījās), bet pēc tam ilgu laiku drīkstējām savā starpā sazināties tikai katrs no savas žoga puses).

Un ko jūs darījāt bērnībā?