Alkohols ir mans draugs.

(Tagad pzrk ilgi domā un neko nepieraksta.)
(Pēc tam pzrk uzraksta vienu morāles pilnu teikumu un nodzēš to vēl pirms domas pabeigšanas.)

Man patīk tas efekts, kas rodas nākamajā dienā pēc alkohola patērēšanas, smadzenes nonāk kaut kādā dīvaini radošā (vai dīvainā radošā) stāvoklī.

Nu baigi negribas iedziļināties savā dzērāja biogrāfijā, podi ir visādi gāzti - daži no tiem tādi, kurus man bāzīs sejā līdz kapa malai (nē, nestāstīšu).

Alkohols ir fui, pē, slikti. Es apsveicu sevi ar to, ka esmu izaudzis no nekontrolējama dzērāja - studentu dzīves baudītāja - līdz tādam mērenam un retam iemalkotājam ("ļubiķeļam"). Pietiekami esmu jau savu veselību sačakarējis.

P.S. Es te (šajā ierakstā) veicu kaut kādu eksperimentu ar sevi.

Papildinājums pēc 5 min.: Man bija doma, ka vajadzētu moš izlikties par lielu bremzi un šim ierakstam pievienot arī savu artavu šai cibas stafetei, kas bija aktuāla vēl pirms pagājušā gada Ziemassvētkiem. Bet nē, nav ko apdziedāt savas attiecības ar alkoholu, es izliekos, ka tādas nav.