Un tad vēl par to pašu manu urbāno ceļojumu.
Kad kāpu iekšā tai autobusā, vajadzēja risināties šādai sarunai:
Es: Vai šis autobuss brauc caur Āgenskalnu?
Konduktore: Jā.

Bet reālā saruna bija šāda:
Es: Viņš caur Āgenskalnu...
Konduktore (nenoklausījusies līdz galam): Jā.

Vēlāk soļoju pa "sava" autobusa maršrutu. Pretējā virzienā pabrauc man garām autobuss, soļoju tālāk. Pie pieturas uz ielas iznāk kāda sieviete un bažīgi paraugās uz to pusi, kur vajadzētu nākt autobusam (bet es ta' zinu, ka vairs nenāks tik drīz). Viņa nāk uz manu pusi un vajadzēja risināties šādai sarunai:
Sieviete: Atvainojiet, vai autobuss jau aizgājis?
Es: Jā.

Bet reāli tas bija šādi:
Sieviete: Jūs neredzējāt - autobuss...
Es: Aizgāja.
Sieviete (savelkot seju nelaimīgā smaidā): Paldies.

Pēc tam gāju gar klosteri un pie tukša paziņojuma dēļa man uzbruka atjautīgi pielietotas tehnoloģijas, tb, iedegās dēļa apgaismojums. Lai gan tādas lampas sen jau nav nekas jauns, nebija gadījies manīt šādu praktisku pielietojumu.

Toties aizgāju pie brāļa un skat, skat, ko šis velk dc++ - The Cranberries - Zombie video (skat. manu iepriekšējo ierakstu). Turklāt nav tā, ka viņš būtu izlasījis manu ierakstu un tad izdomājis to aplūrēt. Viņš to bija sācis vilkt vairākas stundas pirms es vispār pirmoreiz iedomājos par tā ieraksta tapšanu.

Tādi, lūk, podi.

Nemiers dīda mani, bet es iešu gulēt. Nūģis.