Pēdējā laikā spilgtas asociācijas par spilgti iztēlojos dzīvi kā kāršu namiņu. Tāda nolemtības sajūta. Un tad vēl - pēc tam, kad šorīt mani kārtējo reizi par mata tiesu nenotrieca un kad sapratu, ka notriekšana ir viena no lietām, no kā es baidos (līdz šim es tiešām nedomāju, ka baidos no tā), manas iztēles kāršu namiņa tēls ir papildinājies ar to sagraujoša auto tēlu. Kaut kāc psc. Un vēl par to notriekšanu runājot, dadomājos līdz tam, ka tas varētu tāpat kā citiem cilvēkiem ar bailēm no suņiem - jo vairāk no tiem baidies, jo niknāk tie rej (un pēc vajadzības kož).

Gribēju jau sev ieteikt atpūsties, bet atpūsties no kā? Es jau tāpat nestrādāju. Bet braukšu es pabūt pie jūŗas.