Labprāt piespamotu savu žurnālu un naksnīgi tukšās frendlistes, bet diemžēl jāstrādā... Dzirdi, pzrk? Jāstrādā! Nekādas sērfošanas. Punkts.

Tātad sūcu kārtējo melno tēju, cenšos nedomāt par to, cik miegains būšu rīt darbā, cenšos domāt par to, ka šī darba nedēļa drīz beigsies.

Rīt vajadzēs mazliet piekārtot dzīvokli, tipa - saimnieki uz kādu brīdi uzradīsies.

Ak jā, diemžēl mans pēkšņais sentiments pret kaķēna ieviešanu tiek atcelts. Stulbi gan sanāk, ka man ir izdevies lēmuma pieņemšanu (te vajag kaut kādu darbības vārdu, bet [manām] smadzenēm trūkst skābekļa, tāpēc tas jums būs pašiem jāuzmin no konteksta), tb, es ļāvu citiem apkopot par un pret.

Vēl aizvien baigi gribas pīpēt. Varbūt tas ir kaut kā saistīts tās tējas marku, ko es pīpēju, tfu, dzeru?

Un vispār... tā kā ir nakts, tad es varu ļauties ilūzijai, ka šo neviens [daudz] tāpat nelasīs, un izkratīt savu sirdi - (šeit es mazliet gardi pasmejos). Tātad mana šābrīža lielākā sāpe - dzīves (ne)piepildījums ir baigais seksa trūkums. Moška tomēr doties svinēt Jāņus? m? Ar to es domāju nevis līgodziesmas, bet gan papardes ziedu. Nu labi, esmu pats sev apnicis ar šādiem tekstiem. Visbesīgākais ir tās samudžinātās pieturzīmes. Jums tā nešķiet?

Ups, laikam sirdsapziņa ir pamodusies un pamanījusi, ka es ciboju, nevis strādāju. ("Vēl tikai vienu minūtīti... Man ir jāpabeidz šis teikums. Vēl pāris vārdus, ok?") Nu tā, laikam ilgāk vairs nevar to sirdsapziņu mānīt, citādi - kā dos pa nerviem, tā rīt visu dienu mocīšos... (Kādu dienu? Labākajā gadījumā tikai pēc Jāņiem stresu būšu izgulējis.)

Murgs kaut kāds. (Pārlasu vēlreiz šo tekstu.) Tiešām murgs. (Pauze pārdomu par normālību manā dzīvē.) Tas tiešām, tiešām ir murgs.

Gribētu uzrakstīt, cik šajā ierakstā ir vārdu, bet tas ir galīgi neiespējami, ja es vēlos šo skaitu pieminēt, normāli to iesaistot tekstā, nevis pēc teksta uzrakstīšanas atgriezties un ielabot. Lieta tāda, ka piemēram šajā brīdī ir kaut kāds konkrēts skaits vārdu uzrakstīts. Bet... es to nevaru nosaukt, jo tas vārdu skaits ar katru nākamo uzrakstīto vārdu palielinās. Un, ja es tagad rakstu, ka 319, tad es jau esmu samelojis, jo šobrīd tie vairs nav 319, bet gan kaut kādi 327, laikam... nē, 340!!! Baah... es esmu nonācis kaut kādā vāveres ritenī un netieku ārā...

Jāiet iedzert vēl kāda tēja. Bet varbūt tiešām tajā tējā ir kaut kas labs iekšā? Nē, pzrk, nomierinies, es tevi nekūdu. Esi rātns, puisīt!

(Oj, joptvaju, atkal tā sirdsapziņa ir uzradusies, un šoreiz viņa ir jau diezgan (un to es rakstu boldā) nikna palikusi... "Jā, jā, es jau beidzu!" (šeit ir vieta mazliet piedauzīgiem smiekliem par divdomīgo pamatskolas līmeņa joku)).

Izslēdziet, lūdzu, kāds šo Matrixu! Es gribu būt normāls! Nē, pzrk, tu patiesībā negribi gan! Pff, tagad te vēl sāks strīdēties kaut kādas dažādas (kā sauca to svešvārdu? šizoooo... šizofrēniskās), jā, šizofrēniskās personības.

Bāc, atņemiet kāds man to klaviatūru! Nē, tas laikam ir retorisks uzsauciens, jo klaviatūra ir iebūvēta.

Hmm, pzrk, es redzu, ka tu esi saskumis. Tev liekas, ka tagad šis ieraksts ir pārvērties par pilnīgu farsu un cibisku izgāšanos? Nebēdā! Nav ko satraukties! Tāpat tas taču visiem zināms, ka īsti normāls tu neesi! Paldies, tu mani nomierināji!

Hmm, šeit ir ātri jālaiž priekškars, pirms visas darbojošās personas nav sakāvušās!
(Kas, pie velna, ir darbojošās personas? Galīgi galvu esi saspiedis?)

Kuš, kuš, ir jau labi!

Tā, tagad dziļi ieelpo... Nomierinies... Uzmanīgi apdomā: Tu esi tikko sadrukājis pilnīgi ārprātīgu tekstu. Neskaties atpakaļ! Es teicu, neskaties atpakaļ! (Dusmīgi teikts tas bija!)

Tā, tagad vēl bez ārprātīgiem tekstiem ir parādīju. (kādu tagad galotni rakstīt? -sies? -šās? ko es tur gribēju rakstīt? par ko es gribēju rakstīt? stubums, neko neatceros. Nē, atceros, bet neatceros, kā to sauc. Vārdu kārtība!!! Tas ir tas, par ko es gribēju rakstīt. Tā, tagad, pzrk, lēnām paskaties atpakaļ, ko esi sarakstījis. Ļoti lēnām, Tev bija kaut kādas galotnes jāsaskaņo.)..šās sies atkal problēma ar vārdu kārtību.

Stulbais pzrk! Ej dzer savu narkotisko tēju! Spied tagad "Post entry" un ej lēnām nost no tā kompja... Pavisam mierīgi... Tu to vari... No sākuma vienu roku... (Pauze.) Eh, nu es redzu, ka Tev nesanāk. Laid vaļā to kompi! Un, galvenais, neskaties atpakaļ uz sarakstīto! Nekādā gadījumā neskaties atpakaļ. Tu esi sevi novedis tādā transā (es pat teiktu), ka tas Tev var būt tikai bīstami. Nu visss! Man liekas, ka Tu pārāk daudz paskatījies atpakaļ! Man būs ar varu Tevi jāatrauj no tā kompja? Tev ir jāstrādā! Dzirdi? Tev ir tikai dažas stundas atlikušas līdz rītam, kad Tev ir jānodod rēķins un padarītais darbs.

Eh, Tu mani galīgi satrieci... Es jau biju tā iekarsis... Eh, tā bija laba izklaide... Paldies, pzrk! Tu mani tiešām labi izklaidēji.

Nu, ko Tu...

(Stulbās šizofrēniskās personības! Aizverieties un ļaujiet man iet prom no tā kompja!)

Viss... Nolaižam priekškaru... un lēnām ejam prom...

Fūuuuu... Es to izdarīju. (Nē, paga, bet es taču vēl rakstu. Shit.)