Man laikam vajag atvaļinājumu. Ja vien tā atkal nebūtu uzskatāma par bēgšanu no problēmām.

Un rādās, ka šodien dzīvošu bez telefonsakariem lādētāja neesamības dēļ. Nu i nafig.

Šorīt trolejbusā, vēl īsti nepamodies un neatžirdzis, toties absolūti burtiski uzkrāvis sev uz pleciem smago pienākumu nastu (lasi: mugursomu), karājos stangā un filtrēju skaņas. Sarunas par kolēģes vārdadienu, sakrālais mūžīgais jautājums a la "Kur svinēsi Jāņus?", kaitinoši skaļa mūzika kādas beibes mp3 pleijera austiņās, sarunas par to, kuram vēl nav biļetītes un kura ir nākamā pietura. Bet tad man nevis ausīs, bet domās sāka skanēt dziesma par pulksteni: "Tik un tā, tik un tā,Tik un tā pulkstenis iet". Nez, tas bija tik trāpīgi, ka atkal visi vakardienas pārdzīvojumi bija atpakaļ (ja tie vispār uz kādu brīdi bija paspējuši mani pamest)... Tad es sapratu, ka tā dziesma manās domās uzradās tāpēc, ka man tieši pie auss bija cita pasažiera roka ar tikšķošu pulksteni...

Es esmu nežēlīgs pret tiem, kas man ir dārgi.

Jāņus nesvinēšu. Ejiet... paši svinēt... Tagad toč ir pienācis tas periodiskais stāvoklis, kad vairs negribas nekādu komunikāciju, esmu izsmelts.