Sun, Jun. 12th, 2005, 12:47 am
dzīves ainiņas

Bāc, atcerējos. Šodien trolejbusā iekāpa pārītis lētos treniņtērpos. Nē, vispirms ir dzirdēju kaucienu un tad es redzēju, ka viņi iekāpa. Sieviete (varbūt ap zem 30) skaļi raudāja, iespiedusi roku* seju treniņtērpa jakā. Visu sarunu (ķiše, ķiše, ļuģi slišat) neatceros, bet runa, protams, bija par kādu citu sievieti (15x: "čem ja huže jejo"). Pārvietojās viņi tur pa dažādām sēdvietām, vienu brīdi tā sieviete iesēdās viņam klēpī, tad atkal aizmetās uz "ermoņiku", lai tur ar galvu atspiestos pret margām, paslēpjot seju un vienlaikus turpinot kaukt.
Neizturēju un izkāpu ārā pieturu ātrāk. Pats nevaru saprast, ko es neizturēju. Vai to, ka man nāca smiekli, vai to, ka šāda scēna tiek izrādīta "veselam trolejbusam", kuri visi izliekas, ka "ņičevo ņe slišu, ņičevo ņe vižu" (par ko arī, protams, man nāca smiekli). Varbūt es tur sāku vilkt kaut kādas korelācijas ar savu dzīvi. Diez kādas?

* Nesaprotu, kāda zemapziņa man lika tā pārrakstīties.

Sun, Jun. 12th, 2005, 09:32 pm
[info]crescendo

Mees katrs dziivojam pats savaa personiigajaa pasaulee, kam ar paareejo sakara nav nekaada. Redz - sievietei tragjeedija, vinja raud. Un vinjai ir tik slikti, ka ir dzilji vienalga, ka citi to redz - jo tie citi jau vinjai shajaa briidii neeksistee.

Un visi kas neredz - vinjiem neeksistee sieviete. Vieglaak ir neredzeet. Vai izkaapt naakamajaa pieturaa....