Lasu Peļēvina "Čapajev i Pustota". Man patīk.

Jāpiebilst, ka man patīk arī tas, ka es tagad dzīvoju patālu no darba un apmēram divas stundas [darb]dienā bez sirdsapziņas pārmetumiem varu veltīt lasīšanai.

Bet, atgriežoties pie Peļēvina, ar gandarījumu varu atzīt, ka ar lasīšanu krievu valodā man veicas krietni optimistiskāk nekā sākotnēji likās. Es saprotu vairāk nekā 90-95 % (sākumā nēsāju kabatā minivārdnīcu, bet tad kkur to atstāju, jo sapratu, ka tās lietderība ir niecīga - tās vārdu krājums apmēram sakrīt ar manējo), un arī lasīšanas ātrums man ir pieņemams (bieži vien tomēr atgriežos un vairākkārt pārlasu).

Bet vēlreiz atgriežoties pie izlasītās trešdaļas, pirms brīža man ienāca prātā salīdzinājums, ka tā grāmata līdzinās slavenajām Dali abstraktajām gleznām (maķenīt kauns atzīties, ka neesmu pārliecināts, vai tās ir Dali gleznas - nu tās, kur atsevišķās detaļas liekas normālas, piemēram, balkons un tā balsti, zilonis, bet ir neiespējami ar loģiku aptvert un izskaidrot kopējo ainu, jo izrādās, ka balkons ir vienlaikus virs un zem tā balstiem, bet zilonim nez kāpēc ir vairāk kāju kā "vajag"; es to pēc atmiņas atstāstu, varbūt tas bija vienkārši kaut kāds acu mānīšanas zīmējums; cits piemērs būtu nesenās Audi reklāmas). Grāmatā ir līdzīgi - realitātes krustojas, pārklājas, nonāk pretrunā, un tad vispār tiek apšaubītas. Bet ir interesanti. Man, piemēram, patika dzīves salīdzinājums ar vilciena sastāvu, ko mēs velkam sev līdz - tumši vagoni kaut kur tālu tumsā aiz tevis, turklāt tajos esošie ļaudis dzied (tumsā) kaut ko nesaprotamu.

Nu jā, tādas tās lietiņas. Zinu jau, ko es lasīšu nākamo krieviski, kad būšu ticis galā ar citām izlasāmās literatūras sarakstā ievietotajām grāmatām - Suvorova "Akvarium", ko pirms kāda laika lasīju latviski. Mazliet gan bail kārtējo reizi vilties bērnībā un agrīnajā jaunībā iemīļotajos šedevros, bet kas ta' man - jaunam, neprecētam...