Es, starp citu, vienu vakaru tā ap pusnakti pie -21 °C vizinājos apkārt, lai nebūtu pašam jākāpj ārā aukstumā un lai auto neiesaltu. Nu labi, labi, vienkārši vizinājos, bet tad uz Jūrmalas šosejas pie Spices ieraugu vienu gājēju, uz kuru gribēju mazliet padusmoties par iešanu pa šoseju bez atstarotāja, bet, kad pamanīju, ka viņa stopo, dusma pārgāja un iestājās doma par pasaules glābšanu. Protams, apstājos, pateicu, ka neesmu taksis (to viņa jautāja!), un, lai mana vizināšanās iegūtu jēgu, aizvedu viņu līdz pašām mājām Jūrmalā, Lielupē, netālu no Akvaparka. Pirmo reizi mūžā iebraucu Jūrmalā, ignorējot caurlaides pirkšanas obligātumu, un jau pirmajā krustojumā VISS pilns ar policistiem un policijas auto. Nez kāpēc, bet es un mans auto izskatījāmies pēc godīgiem pilsoņiem un izspruku sveikā no Lielā Bargā Soda.

Bet vispār par to stopotāju es sāku stāstīt tāpēc, ka viņa, protams, bija nosalusi un tai ceļā no Spices līdz Lielupei par visu ko vārījās. Teica arī, ka esot slima, un varbūt vīruss vai gripa, varbūt vīruss vai varbūt gripa, un labāk viņa neelpošot manā virzienā. Nu un tā tālāk.

Kad šorīt pamodos Ventspilī no biedra markiza zvana, kas līdz ar to uzreiz atrisināja pirmo problēmu sērijā "Kur ir visas manas mantas?" - pats no sevis bija atradies telefons, es mazliet padomājis (un apģērbies), tenterēju uz veikalu pēc minerālūdens un uz auto pēc zobu birstes. Laikam jau pie vainas bija kaklasaites neuzlikšana un krekla žaketes neaizpogāšana, jo īsajā tenterējumā no punkta A uz punktu Veikals sajutos dikti nevesels. Kas to lai zina, tikpat labi pie vainas bija tas pats apstāklis, kas lika manai galvai justies kā mazam ķieģelītim. Vai kā spainītim. Nu, vienalga, īsāk sakot, bija neliela nelielītiņa poha.

Nē, es neskatījos Eirovīziju. Toties tusēju nepilnu kilometru no tās svarīgās vietas, kur notika šis svarīgais E-notikums. Pa dienu pasitu klaču ar pasniedzējiem, bet vakarpusē... Vakarpusē mēs ar studiju biedriem, draugiem, radiem un kaimiņiem okupējām kādu restorāniņu Pārventā, kur pa galvu no vietējiem nedabūjām, toties labi paēdām un tapām labi apkalpoti. Mmm, oficiante glīša tur... :) B33 vai P32, neatceros, kā to vietu sauc. B52 tiešām nebija.

Tā kā strauji tuvojas nakts, man jāsāk apsvērt doma par plānotā romāna "Kā es vakar un šodien tusēju Ventspilī" saīsināšanu. Nepastāstīts paliks stāsts par Džeimsa Bonda mūzikas uzlikšanu automašīnā tā, ka sit tumbas ārā, un sekošanu neko nenojautošiem draugiem. Pastāstīts varētu tapt īsais stāstiņš par atpakaļceļā novērotajām sniega vērpetēm uz ceļa: vējš + sniegs + autoceļš Ventspils-Rīga = inčīgs skats, kā pār sauso lielceļu tiek pūsts sniegs no ceļa vienas puses uz otru pusi. No gaisa jau nekas nekrita šajās dienās.

Nu, īsi sakot, vīkends pa rubli, lai gan sestdienas rītā biju dusmīgs uz sevi - kurš muļķis iedomājas, ka pie -15 ar ūdens spainīti un birstīti izdosies pašam nomazgāt auto stiklu benzīntankā? Kamēr viņš laimīgs berž putnu sū no viena stūra, tikmēr viss pārējais stikls ātri ātri pārklājas ar biezu ledus kārtu.

Iztīrīju kabatas pirms gulētiešanas. Nesaprotu, kā tas viss tur satilpa. Šlipse, šlipses saspraužamais (es jau domāju, ka būs pazudis), kabatas lakatiņu paciņa, atslēgas, 3,55 Ls, zobu birste, vizītkaršu etvija (jā, pasākums bija bezgala nopietns), 2 cigarešu paciņas, šķiltavas, sērkociņu kastīte, telefons, maks un mašīnas atslēgas. Ā, un saburzīts čeks, kurā atklājas, ko tik es visu neesmu iegādājies institūcijā ar nosaukumu Klondaika, vakar plkst 23:55.

Vispirms par matemātiku.
Visu dienu taisījos neiet uz šodienas franču valodas nodarbību. Nu tur daudz darba, neizpildīts mājasdarbs, un citas atrunas. Piecdesmit minūtes un sešus kilometrus pirms franču valodas [nodarbības] sākuma man beidzot izdevās satikt priekšnieku, lai aprunātos par lietām. Nu, ja reiz priekšnieks ir satikts un viņa dārgais laiks ir iegūts, tad jau nevar tā pusratā mesties uz franču valodu. Divdesmit divas minūtes pirms atskaites punkta mūsu saruna bija galā un es nolēmu, ka pietiek strādāt. Hops, kompis aizslēgts, hops, pa trepēm lejā, hops, kurpes nost, zābaki kājās, šalle ap kaklu, jaka mugurā, hops, pa durvīm ārā, mašīnā iekšā, rullējam uz centru. Piecpadsmit minūtes un nulle sastrēgumu vēlāk es jau biju noparkojies plānotajā vietā vienu kvartālu no franču valodas kursu norises vietas. Īsziņa SitīKreditam, divu minūšu gājiens ap puskvartālu, un es esmu nodarbības telpā ieradies pusminūti pirms pasniedzējas ierašanās.

Tagad pārejam pie ķīmijas, neorganiskās.
Kā jau tas šajā franču valodas semestrī pienākas, mums atkal bija cita pasniedzēja. Tā parastā pirmdienu pasniedzēja esot slima. Nu neko. Sēžu un mācos, sēžu un mācos. Bet nepamet sajūta, ka tā aizvietotāja ir kaut kur redzēta. Nu nekādi nevaru saprast, bet kaut kur redzēta. Domāju, domāju, neko neizdomāju, bet, kautrīgs pēc dabas būdams, tā arī nepajautāju ne pēc nodarbības, ne kā. Toties viena cita meitene, kura tā retāk nākusi uz šīm nodarbībām un arī likās, kā kaut kur redzēta (beigās izdomāju - viņa noteikti ir bijusi uz kādu no iepriekšējām nodarbībām!), šī meitene toties pēc nodarbības man pajautā "vai tu nestrādā tur un tur, jo esi baigi redzēts?" (patiešām neatceros to nosaukumu, bet pilnīgi skaidri zinu, ka es tur nestrādāju!).

Kultūras vēsture.
Gribējās man tā kā noskatīties tos oskarus, paskatīties uz aktieriem un paklausīties neviltota pārsteiguma pilnās runas, bet vakar izdomāju, ka cienīšu sevi un iešu gulēt laicīgi - jau ap pusdiviem. Šovakar toties man gribējās tos oskarus skatīties apmēram tikpat ļoti, cik vakar, bet jau vakar zināju, ka šodien es zināšu visus rezultātus un tāpat kā ar sporta tiešraidēm vairs nebūs nekāda ponta skatīties. Tā nu es arī neskatījos. (Varbūt oskari vēl iet? Ciba kaut ko jau paguvusi atsaukties uz Streipa piezīmēm, tad jau varbūt iet uz beigu galu.)