Sen nebiju gulējis tik "caurā" miegā. Nemitīgi modos augšā, visu laiku biju sapiņķerējies palagos, mūžīgais aukstums, kaut kādi sapņi. Pulksten piecos pamodos, pārliecināts, ka beidzot var celties augšā, un jutos vīlies, kad atradu telefonu (lai nezaudētu pamošanās lietderību, izrāvu telefona lādētāja vadu). Toties, kad zvanīja modinātājs pulksten 7 un 01 minūtē, viss noritēja kā parasti, pat vēl parastāk - nevis vienkārši pusmiegā pārliku/atliku zvana laiku, bet atcēlu to pavisam un gulēju vēl 37 minūtes.

Bet vispār šodien es guvu pietiekami spēcīgas emocijas, lai šo dienu paturētu atmiņā uz ilgāku laiku. Varbūt esmu muļķis, bet man vēl ir cerība, ka būšu iestājies.

Cita starpā saņēmu vēsti par bojāgājušu paziņu.