Pavadīju brīvdienas mācoties. Visu pēc kārtas, bet liela labuma tāpat nav.
Franču valoda iet labāk nekā tieslietas.
Uzraksīju uzmetumu PhD priekšlikumam.
Eseja knapi iesākta.
Piektien britu vētsniecības pasākums, aiznākamnedēļ Skotija, pēc tam - Londona.

Vissliktāk ir tad, kad cilvēks pats nezina, ko īsti grib. Man šis trūkums piemīt brīžos, kad es nedomāju īsti skaidri (parasti - attiecību pirmajos divos gados). Pēc tam viss nostājas savās vietās. Tā rezultātā mana pieeja ir tāda diezgan elastīga, es cenšos rīkoties tā, lai varētu dzīvot labi gan tajā gadījumā, ja otrs rīkotos šitā, gan arī tad, ja viņš rīkotos tā... Diemžēl ilgākā laika periodā, ja otrs cilvēks spītīgi atsakās izdarīt jebkādu izvēli es sasniedzu punktu, kad man ir jāuzstāj uz to, ka kaut kas, nu vismaz kaut kas ir jāizvēlas. Mans attaisnojums ir tikai tāds, ka es ļoti objektīvi atainoju to, kas notiks jebkuras izvēles gadījumā, un nevienu nemācu dzīvot.