Cik komiski, ka viņš, pie kura kājām pirms pāris gadiem bija viss Eiropas jurisprudences studenšu zieds (kas visas bija par viņu vismaz 7 gadus jaunākas), ir par savu soulmate izvēlējies šo būtni, kura galvenokārt pavada laiku, muļķīgi ķiķinot, kurai (un kuras māsai) viņš galvenokārt ir biļete uz laimīgo dzīvi Rietumeiropā un kura katru no viņa sievieškārtas bijušajām studentēm uzskata par bīstamu konkurenti, bet puišus - par iespējamu BIĻETES alternatīvu.
Un vēl komiskāk, ka man vakar bija jāpavada viss vakars, vispirms klausoties viņa pārdomās par mīlestibu, pēc tam - viņas čivināšanā, visbeidzot - viņas miglainajās norādēs par to, cik lielisks ir viņu sekss (viņa acīmredzami iezīmēja teritoriju un lika man saprast, ka par savu medījumu cīnīsies).
Ok, viņiem ir 15 gadu vecumu atšķirība un viņa ir bezgala seksīga tajā Austrumeiropas seksīguma izpratnē, kas reizēm robežojas ar vulgaritāti, bet kā gan šis vīrietis, par kuru es biju tik augstās domās, varēja izvēlēties ko šādu?
Vakarā SO mēģināju izskaidrot, kādas ir manas attiecības ar šo pasniedzēju un kādēļ es tiku iepazīstināta ar viņa bedmate. Iepriekšējo reizi viņi abi tikās pirms gada, kad viņš iegriezās, lai paraudzītos uz manu SO un izteiktos, ka "diez kas nav". Un nē, ja neskaita vismaz gadu ilgu bezgalīgu aizraušanos no manas puses (kad es pēkšņi sāku runāt angliski kā native speaker), mums vienmēr ir bijušas tikai tādas attiecības, kas ietver vienīgi vēsu savstarpēju atbalstu, stilīgu piezīmju un kultūras atsauču apmaiņu un savstarpēju paņirgāšanos atsevišķos gadījumos. Un nē, pārējie, kas vismaz trīs gadus centīgi tām sekoja un mēģināja saprast mūsu attiecības, vēl arvien domā, ka mēs toreiz cēlāmies un gūlāmies kopā un kopīgi.
SO nesaprata. Domāju, galvenokārt tāpēc, ka ar viņu kopā manī nav tās fatālās un fatālistiskās nots.