par ābelēm domājot
Fija mākslas skolas plenēra ietvaros bija uz bērnu modes izstādi. Vakar redzējām plakātu, un parunājām par iespaidiem. "Nepatika. Jo tas bija par laiku, kad meitenes negāja skolā, tikai puiši gāja skolā. Un kā viņas vispār iemācījās matemātiku?" Stāstu, ka praktiski iemācījās tik daudz, lai iepirktos tirgū utml. "Nu ja, un tad viņas nodarbojās ar savām izšūtajām kleitiņām un tīrīja māju. Stulbs laiks."
Ābols no ābeles un tā tālāk. Un ko gan viņai te, kur publiskajā telpā daudz ir par un ap savas sievišķības plaucēšanu un to, ko vajadzētu meitenēm darīt? Ar viņas vēlmi kaut ko salauzt vai paskrūvēt, nevis izskatīties glīti un būt jaukai? Un bez motivācijas piedalīties kādā pasākumā, jo tur balvā var dabūt princešu kroni?

(es daudz ko atpazīstu un ļoti lepojos, tikai no pieredzes zinu, cik reizēm grūti matemātiku atklāti mīlošām meitenēm ap gadiem 13-14).