Varbūt vajag pieņemt, ka mans bērns nekad nebūs mīļš un pūkains eņģelītis? Varbūt jāpieņem, ka mans dēls ir jauks puišelis ar spēju spītīgā niknumā stāvēt lietū, tumsā līdz vairs nav spēka bļaut? 100 reizes no vietas paziņot, ka grib multenes par robotiem, pēc tam nemainot intonāciju 150 reizes, ka grib veikalā un 200 reizes, ka grib kaķuganu...
Un tas ir normāli.