Rīt dēla gada jubileja. Radu pasākums.
Atceros visus radu pasākumus, kuri man ir bijuši kopā ar maniem radiem: katru reizi mana māmiņa ar savu māsu kasījās, par spīti visam (arī mūsu pretestībai) manmāmiņa mēģināja sarīkot Svētkus un viena no svētku pazīmēm bija dziedāt (varbūt tapēc man tik grūti dziedāt).
Tapēc man bija pārsteigums MaKo radi, kuri atļāvās jubilejās vienkārši sēdēt, tusēt un labi justies. Ne dziesmas, ne izspiestas tradīcijas, ne nepiepildāmu prasību. Man tagad pat gribās dziedāt.
Rīt būs gan mani gan MaKo radi. Manmāmiņa sēdēs saspringusi it kā kāds viņai tulīt, tulīt kāds grasītos sist un, loģiski ka, tādā stāvoklī neko adekvātu viņa pateikt nevar. Viņa nespēj pieņemt ne manu vīru, ne citu cilvēku paražas. Bet es tomēr priecāšos viņu redzēt.
Grūti būs rīt: es nekad neatslābinos savas mātes klātbūtnē , bet no otras puses gribas mierīgi pasēdēt, patusēt un vienkārši labi justies.
Ja kazjamaksis rīt ir gada jubileja - cik sveces ir tortē jāsprauž? viena vai divas?