June 18th, 2009

• 78. lappuse
• 6/18/09 09:29 am
• 17.31 — 17.44; 13 minūtes, 2564 simboli.
  
  * * *
  
  — Stūrmanim aiz muguras ierīkots milzīgs elektrisks reflektors, kas apstaro jūru pusjūdzes tālumā.
  — Ā! bravo, trīskārt bravo, kaptein! Nu es saprotu to iedomātā vienzobja fosforisko spīdumu, par kuru zinātnieki tik daudz lauzījuši galvas! Pie tās pašas reizes man jājautā, vai «Nautila» un «Skotijas» sadursme, kas sacēla tik lielu uztraukumu, notika nejauši?
  — Pilnīgi nejauši, profesora kungs. Trieciena brīdī es braucu tikai divus metrus zem ūdens līmeņa. Es tomēr tūliņ redzēju, ka tvaikoņa lauzumam nebūs nekādu bīstamu seku.
  — It nekādu, kapteiņa kungs. Bet kas attiecas uz jūsu sastapšanos ar «Ābramu Linkolnu»...
  — Profesora kungs, man ir žēl šā viena no labākajiem amerikaņu flotes kuģiem, bet tas uzbruka, un man taču bij jāaizstāvas! Es tomēr apmierinājos tikai ar to, ka padarīju fregati sev nekaitīgu, kurā katrā tuvākajā ostā tā savus bojājumus viegli varēs izlabot.
  — Ak kaptein! — es iesaucos, īsti sajūsmināts. — Jūsu «Nautils» patiešām ir brīnišķīgs kuģis!
  — Jā, profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja, patiesi aizkustināts, — un es to mīlu kā kaulu no mana kaula! Jūsu kuģiem patvaļīgā okeanā draud briesmas no visām pusēm; ja jūras ūdeņos jūs vispirms it kā apņem bezdibenis, kā to teicis holandietis Jensens, tad uz «Nautila» cilvēka sirds paliek gluži mierīga, jo nav ko bīties. Nav jābaidās ielauzuma, jo kuģa divkāršais korpuss ir izturīgs kā masivs dzelzs klucis; nav nekādas takelažas, ko svārstīšanās un gāzelēšanās varētu sapostīt; nav buru, ko vējam saplosīt; nav katlu, ko apdraudētu tvaika eksplozija; nevar izcelties ugunsgrēks, jo šis kuģis nav būvēts no koka, bet no tērauda platēm; nav vajadzīgs ogļu, jo tā mechaniskais dzinējspēks ir elektrība; nav nekādu sadursmes briesmu, jo kuģis viens pats peld pa ūdens dziļumiem; arī vētru nav jābaidās, jo dažus metrus zem ūdens līmeņa tas atrodas absolutā klusumā! Redziet, profesora kungs, tas ir kuģis vārda īstā nozīmē! Un, ja taisnība, ka izgudrotājs uzticas savam kuģim vairāk nekā inženieris-konstruktors, bet konstruktors vairāk nekā kapteinis, tad jūs sapratīsiet, kādā mērā es paļaujos uz savu «Nautilu», jo es pats esmu reizē kapteinis, konstruktors un inženieris!
  Kapteinis Nemo visu to teica ar aizraujošu daiļrunību. Dzirkstošās acis un kaisles pilnie žesti to bij gluži pārvērtuši. Jā, viņš mīlēja savu kuģi, kā tēvs mīlē bērnu!
  
  78
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 79., 80. lappuse
• 6/18/09 10:33 am
• 25 minūtes, 4666 simboli.
  80. lappuse ir daļēji bojāta, tāpēc nesalasāmās vietas aizstātas ar jautājuma zīmēm.
  
  * * *
  
  Man uzmācās vēl viens, varbūt nekautrīgs jautājums, bet es nekādi nevarēju noturēties.
  — Tātad jūs esat inženieris, kaptein Nemo?
  — Jā gan, profesora kungs, — viņš atbildēja. — Esmu studējis Londonā, Parizē, Ņujorkā — tajā laikā, kad es vēl skaitījos pie zemes apdzīvotājiem.
  — Bet kā jūs tik slepeni varējāt uzbūvēt savu «Nautilu»?
  — Ikvienu viņa sastāvdaļu, Aronaksa kungs, izgatavoja dažādās vietās uz zemeslodes, pie kam fabrikām tika norādīts izdomāts uzdevums. Kuģa ķīli man pagatavoja Krezo fabrikas Francijā, skrūves vārpstu — Pens un Ko Londonā, tērauda plates korpusam — Lerds Liverpulē, skrūvi — Skots Glazgovā. Rezervuarus man gatavoja Kails un Ko Parizē, mašinas — Krups Vācijā, taranu — Mutala darbnīcas Zviedrijā, precizijas instrumentus — brāļi Harti Ņurjorkā un tā joprojām. Katrs no maniem piegādātājiem saņēma manus plānus, parakstītus ar citu vārdu.
  — Bet visas šīs atsevišķi pagatavotās daļas jums taču nācās pārbaudīt un savienot.
  — Profesora kungs, es savas darbnīcas biju uzcēlis kādā tuksnešainā salā, okeana vidū. Tur es un mani strādnieki, labāk sakot, manis izmācītie un vadītie krietnie biedri, paveicām mūsu «Nautila» būvi. Bet pēc pabeigtā darba uguns iznīcināja katru mūsu pēdu šajā salā — ja varējis, es to būtu pavisam uzspridzinājis gaisā.
  — Tādā kārtā man atļauts domāt, ka izdevumi šā kuģa būvei ir milzīgi.
  — Aronaksa kungs, dzelzs kuģa būve parasti izmaksā tūkstoš vienu simtu divdesmit piecus frankus par tonnu. «Nautila» tilpums ir tūkstoš pieci simti. Tātad tas maksā vienu miljonu vienu simtu astoņdesmit septiņi tūkstoši franku; ja tur pieskaita divus miljonus par dažādām ierīcēm, tad kopā sanāks četri vai pieci miljoni, ierēķinot šajā sumā arī manas mākslas un zinātniskās kolekcijas.
  — Vēl beidzamo jautājumu, kaptein Nemo.
  — Lūdzu, profesora kungs.
  — Jus esat ļoti bagāts?
  — Manām bagātībām nav robežu, profesora kungs, — bez vilcināšanās es varētu samaksāt visus divpadsmit miljardus Francijas valsts parādu.
  Es uzmanīgi paskatījos cilvēkā, kas man visu to stāstīja. Vai viņš tikai neizsmēja manu lētticību? To man rādīs nākotne.
  
  79
  
  XIV
  MELNĀ UPE
  
  Ūdeņiem klātais zemeslodes plašums, pēc aprēķiniem, aizņem trīs miljoni astoņi simti trīsdesmit divi tūkstoši pieci simti piecdesmit astoņus kvadratmiriametrus. Visu ūdens masu rēķina uz divi miljardi divi simti piecdesmit miljoni kubikmetru, bumbas veidā šai masai būtu sešdesmit ljē diametrā, bet svarā trīs kvintiljoni tonnu. Lai saprastu šos skaitļus, jāaizrāda, ka kvintiljons pret miljardu ir tas pats, kas miljards pret vienu, proti, kvintiljonā ir tikpat miljardu, cik miljardā vienieku. Visa šķidrā masa ir apmēram tas ūdens daudzums, ko visas pasaules upes aizplūdinātu četrdesmittūkstoš gados.
  Ģeoloģisko laikmetu gaitā uguns periodam sekoja ūdens periods. Tad okeans apklāja visu zemeslodi. Bet silura laikmetā kalnu virsotnes pamazām sāka parādīties virs ūdens, pacēlās salas, vietējos uzplūdos tās pazuda, bet pēc laika iznira atkal, savienojās savstarpēji, — tā radās kontinenti, un tā beigu beigās sauszeme pieņēma to ģeografisko veidu, kādā mēs to patlaban redzam. Cietā masa ir atkarojusi šķidrajai trīsdesmit septiņi miljoni seši simti piecdesmit ???tiņas kvadratjūdzes, proti, divpadsmit tūkstoši deviņi simti sešpadsmit ???ljon??? hektaru.
  Pēc kontinentu ap???da v??? pasaules ūdeņi sadalās piecās lielās daļās: Ziemeļu Ledus okeans, Dien??? Ledus okeans, Indijas okeans, Atlantijas okeans un Klusais okeans.
  Klusais okeans at??? ???n polar??? lokiem, bet no rietumiem uz austrumiem, starp A??? ???eriku, tas stiepjas simts četrdesmit piecu gradu garumā. Tas ir ??? no visiem okeaniem; tā straumes ir platas un lēnas, paisumi un ??? mēreni, lieti pārbagāti. Tāds ir šis okeans, kuru liktenis man bij le??? ???rsot visdīvainākaajos apstākļos.
  — Profesora kungs, kapteinis Nemo man sacīja, — ja jums patīk, mēs tūliņ varam noteikti ??rēķināt mūsu tagadējo atrašanās vietu un apzīmēt sava ceļojuma sākuma punktu. Patlaban bez ceturkšņa divpadsmit. Mēs tūliņ pacelsimies virs ūdens līmeņa.
  Kapteinis trīs reizes paspieda elektriskā zvana pogu. Sūkņi sāka izspiest ūdeni no rezervuariem; manometra adata rādīja mainīgos spiedienus «Nautila» pacelšanās gaitā, tad apstājās pvisam.
  — Mēs esam pie mērķa, — kapteinis sacīja.
  
  80
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 81. lappuse
• 6/18/09 11:30 am
• 16 minūtes, 2578 simboli.
  81. lappuse ir daļēji bojāta, tāpēc nesalasāmās vietas aizstātas ar jautājuma zīmēm.
  
  P.S. Kārlītis teica: «Vienmēr pasaki tavai mammai, pirms tu dodies kaut kur projām.»
  
  * * *
  
  Es gāju uz kuģa vidustelpas kāpnēm, kuras sniedzās uz klāja. Devos augšup pa dzelzs kāpieniem un pa atvērtu lūku izgāju uz «Nautlila» klāja. Tas pacēlās no ūdens tikai astoņdesmit centimetru. «Nautila» priekšējā un pakaļējā daļa bij it kā noasināta, un kuģis patiešām bij līdzīgs milzu cigaram. Es ievēroju, ka kuģa korpuss ar salaidenām tērauda plāksnēm bij mazliet līdzīgs lielajiem zvīņotiem sauszemes rāpuļu kustoņiem. Tagad es viegli sapratu, kāpēc kuģis, pat ar vislabākajiem tālskatiem aplūkots, vienmēr bij noturēts par milzeni jūras dzīvnieku.
  Pašā klāja vidū laiva, novietota specialā kuģa korpusa nišā, pacēlās kā neliels iedobums. Abos klāja galos bij redzami tādi kā vidēja augstuma būri ar slīpām sienām un bieziem lēcveidīgiem stikliem: viens kalpoja «Nautila» vadītājam stūrmanim, pa otru varenais elektriskais prožektors viņam apgaismoja ceļu.
  Jūra bij krāšņa, debess skaidra, kuģis tikko manāmi šūpojās plašajos okeana viļņos. Viegls austrumu vējiņš grumboja jūras līmeni. No miglas brīvais apvārsnis izdevīgi pletās aplūkotāja acu priekšā, nekā mēs nevarējām saskatīt. Nevienas klints, nevienas salas. Ne zīmes no «Ābrama Linkolna», tikai bezgalīgs tukšs klajums visapkārt.
  Kapteinis Nemo ar savu sekstantu izmērīja saules augstumu, pēc kura bij nosakāms šīs vietas platuma grads. Viņš kādu brīdi pagaidīja, lai saule sevišķi spilgti iekvēlina apvāršņa loku. Pa vērojuma laiku neviens muskulis neparaustījās, — marmora statujas rokā instruments nestāvētu mierīgāk.
  — Dienas vidus, — viņš teica. — Profesora kungs, vai varu lūgt? ...
  Vēl beidzamo reizi es pārlaidu acis š??? ??? ??? Japanas tuvienes ūdeņiem un atkal nokāpu lejā lielajā salonā.
  Tur kapteinis atzīmēja vietu, ar chronometra palīdzību aprēķināja tās garuma gradu, pārbaudīdams to ar iepriekšējiem l??? izmērījumiem. Tad viņš sacīja:
  — Aronaksa kungs, mēs atrodamies uz 137° 15′ rietumu garuma.
  — Bet pēc kāda meridiana? — es aši iejautājos, cerēdams no kapteiņa atbildes uzzināt tā tautību.
  — Profesora kungs, — viņš atbildēja, — man ir dažādi chronometri, noskaņoti gan pēc Parizes, gan Grinvičas, gan Vašingtonas meridianiem. Bet jums par godu es patlaban lietoju Parizes chronometru.
  No šīs atbildes es tomēr ??? nevarēju izprast. Es tikai palocījos, bet kapteinis atsāka:
  — 137° 15′ uz rietumiem no Parizes meridiana un uz 30° 7′ ziemeļu pla-
  
  81
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• Current Music: The Prodigy — Charly (Alley Cat Remix)
• 0 commentsLeave a comment

• 82., 83. lappuse
• 6/18/09 12:09 pm
• 82. un 83. lappuse ir stipri bojātas (50% no teksta nav iespējams izlasīt), tāpēc to iedrukāšana tiek atlikta uz šobrīd nezināmu laiku kaut kad nākotnē.
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 84., 85., 86. lappuse
• 6/18/09 12:11 pm
• 34 minūtes, 7470 simboli.
  
  * * *
  
  numus, kas mums paveras. Tātad palieciet mierā un mēģiniet ievērot visu, kas ap mums notiek.
  — Ievērot!— harpunists izsaucās. — Bet ko te lai vēro? Te taču bez šā dzelzs cietuma vairāk nekas nav redzams! Kā akli mēs te ejam un tāpat arī braucam...
  Nedam Lendam tā runājot, piepeši iestājās absoluta tumsa. Spožie griesti apdzisa tik spēji, ka man acīs palika tāda pati sāpīga sajūta, kāda samanāma arī pretējā gadījumā — dziļas tumsas un visspilgtākās gaismas pēkšņā maiņā.
  Mēs kļuvām kā mēmi un nedrīkstējām pakustēties neziņā, kāds patīkams vai nepatīkams pārsteigums mūs sagaida. Bet tad sadzirdām kādu skrapstoņu. Šķita, ka «Nautila» sienas sāk izplesties.
  — Tas nu ir gala gals, — Neds Lends čukstēja.
  — Hidromeduzu paraža! — Konsels purpināja.
  Piepeši atkal abos telpas galos pa ovaliem caurumiem atspīda uguns. Mēs redzējām elektrisku lampu tāli apgaismotu jūru. Tikai divas kristala rūtis atšķīra mūs no ūdens. Pirmajā mirklī es nodrebēju, iedomādamies, ka šī trauslā siena var ielūzt; bet vara balsti stiklu turēja stipri un piešķīra tam nepārvaramu pretsparu.
  Jūra bij pārredzama jūdzi tālu visapkārt «Nautilam». Kas tas bij par skatu! Kāda spalva spētu to aprakstīt! Kas jaudātu attēlot gaismas staru krāšņo mirdzumu caurspīdīgajā ūdens jomā un tā pamazītēju apdzismi apgaismotā klajuma un melnā apvāršņa saplūsmes lokā.
  Katram zināms, cik caurspīdīgs ir jūras ūdens. Zināms, ka tas ir dzidrāks par kalnavotu ūdeni. Izkusušās mineralu un augu vielas to padara tikai vēl dzidrāku. Dažās vietās, piemēram, ap Antiļu salām, Klusā okeana ūdens ir tik caurspīdīgs, ka simts četrdesmit piecu metru dziļumā skaidri saskatāms smilšainais dibens, bet saules stari tur iespiežas pat simts trīsdesmit metru dziļi. Tajā ūdens lokā, kur palaban atradās «Nautils», elektriskie stari viļņus vērta nebeidzamā vizmā. Tas vairs nebij tikai apgaismots ūdens, bet šķidras gaismas plūsma.
  Ja atzīst Ēremberga hipotezi, ka dzelmju ūdeņiem ir fosforisks mirdzums, tad jūra saviem iemītniekiem tiešām sniedz brīnišķīgu ainavu, es to patlaban arī varēju apliecināt, vērodams šī spīduma tūkstošējādo zaigojumu. Abās pusēs man bij atvērts logs uz šiem neviena neizpētītiem bezdibeņiem. Salona tumsa vēl vairāk pastiprināja ārienes gaismu, un mēs skatījāmies tā, it kā šis tīrais kristals būtu bezgalīga akvarija vitrina.
  
  84
  
  «Nautils» likās stāvam uz vietas. Bet tas tikai tāpēc, ka ārpusē nebij neviena pieturas punkta. Tomēr lāgu lāgiem kuģa tarana šķeltās ūdens svītras ārkārtīgi ātri noņirbēja gar mūsu acīm.
  It kā apburti mēs ar elkoņiem bijām atmetušies pret šīm vitrinām, neviens no mums nebij pārtraucis izbrīnas klusumu. Tad Konsels ierunājās:
  — Jūs vēlējāties redzēt, draugs Ned, — skatieties nu!
  — Brīnišķi! brīnišķi! — kanadietis attrauca, gluži aizmirsis savas dusmas un bēgšanas plānus un paļāvies nepārvaramai ziņkārei. — No nezin kāda tāluma varētu nākt šurp, lai redzētu tādas ainas!
  — Ak! — es iesaucos. — Tagad es saprotu tā cilvēka dzīvi. Viņš ir atradis pats savu pasauli, kura paglabājusi tam vispārsteidzošākos brīnumus!
  — Bet zivis? — ieminējās kanadietis. — Es te neredzu nevienas zivs.
  — Kam jums zivis, draugs Ned? — Konsels atsaucās. Jūs jau viņas tik un tā nepazīstat.
  — Nepazīstu? — iekliedzās kanadietis. — Es — profesionals zvejnieks!
  Par šo jautājumu izcēlās strīds abu draugu starpā; abi viņi gan pazina zivis, bet tikai katrs pavisam citādi.
  Katram zināms, ka zivis pieskaitāmas ceturtai un līdz ar to pēdējai mugurkaulinieku klasei. Zivju zinātniskais raksturojums ir ļoti pareizs: «Mugurkaulinieki ar aukstām asinīm un divkāršu asinsriņķošanu, elpo ar žaunām un dzīvo tikai ūdenī.» Zivis sadala divās atsevišķās grupās: kaula zivis, kurām mugurkauls sastāv no kaula skriemeļiem, un skrimšļa zivis, kurām mugurkauls ir no skrimšļa skriemeļiem.
  Varbūt arī kanadietim nebij gluži svešs šis sadalījums, bet Konsels to, bez šaubām, zināja daudz labāk un tagad, sadraudzējies ar Nedu, nevarēja pielaist, ka būtu mazāk mācīts nekā tas. Viņš teica:
  — Draugs Ned, jūs esat zivju nāvētājs, ļoti izveicīgs zvejnieks. Jūs esat sagūstījis daudz šo interesanto dzīvnieku. Bet deru, ka jūs nezināsiet, kādās grupās viņi sadalāmi.
  — Kā tad es nezinu, harpunists atsaucās nopietni. — Zivis sadala divās grupās — vienā tās, kuras var ēst, un otrā tās, kuras nevar ēst.
  — Tas ir īsts gardēža sadalījums, — Konsels zobojās. — Bet pasakiet man, vai jūs zināt, kāda starpība starp kaula zivīm un skrimšļa zivīm?
  — Tīri labi zinu, Konsel.
  — Un abu šo lielo grupu sadalījumu kārtas?
  — To varbūt gan ne tik labi, — kanadietis atbildēja.
  
  85
  
  — Nu labi, draugs Ned, tad klausieties un iegaumējiet. Kaula zivis sadalās sešās kārtās. Pirmā — cietspurainās ar pilnīgi kustīgu virsējo žokli un ķemmēm līdzīgām žaunām. Pie šīs kārtas pieder piecas dažādas dzimtas un līdz ar to trīs ceturtdaļas no visām pazīstamajām zivīm. Kā pārstāvi var uzskatīt parasto asari.
  — Tā ir diezgan garšīga zivs, — Neds Lends piezīmēja.
  — Otrā, — Konsels turpināja, — vēderspurainās; tām vēdera spuras apakšā, aiz krūšu spurām, un nav savienotas ar pleciem. Šī kārta sadalās piecās dzimtās, kuras pa lielākai daļai mājo saldūdeņos. Pārstāvji — karpa un līdaka.
  — Pē! — kanadietis nicinoši iesaucās. — Saldūdeņu zivis!
  — Trešā, — Konsels teica, — mīkstspurainās, kam vēdera spuras zem krūšu spurām un pie tam tieši savienotas ar plecu kauliem. Šai kārtai ir trīs dzimtas. Pārstāvis — bute.
  — Lieliska! Lieliska! — iejaucās harpunists, kas neatzina cita zivju sadalījuma kā tikai pēc noderības ēšanai.
  — Ceturtā, — Konsels pārtrauca, nevērodams Neda atestaciju, kailvēderainās ar slaidu rumpi, bez vēdera spurām, biezu, parasti glumu ādu — visas vienas dzimtas. Pārstāvis — zutis.
  — Nu tas nav nekas sevišķs, — Neds Lends piezīmēja.
  — Piektā, — Konsels turpināja, — pušķžaunu zivis ar pilnīgi kustīgiem žokļiem; žaunas tām sastāv it kā no pāros savienotām, izlokus piestiprinātām sarenītēm. Arī šai kārtai tikai viena pati dzimta. Pārstāvis — jūras zirdziņš.
  — Neder ne velnam! — harpunists atkal iejaucās.
  — Un pēdīgi sestā, — Konsels nobeidza, — kopžokļa zivis. Tām žokļu kauli stipri saauguši ar starpžokļiem, bet apakšžokļa izdobumu sevišķa šuve savieno ar galvaskausu, tāpēc žoklis ir nekustīgs. Šai kārtai trūkst īstu vēderspuru, un tajā skaitās divas dzimtas. Pārstāvji — adatvēderis un mēness zivs.
  — Ar tiem tikai katlu var piegānīt! — kanadietis sprieda.
  — Nu, vai sapratāt, draugs Ned? — mācītais Konsels vaicāja.
  — Itin nekā, draugs Konsel, — harpunists attrauca. — Bet turpiniet vien, ļoti interesanti klausīties, kad jūs runājat.
  — Zīmējoties uz skrimšļa zivīm, — Konsels turpināja, kā sācis, — jāsaka, ka tās sadalās tikai trijās kārtās.
  — Jo labāk, — Neds ieminējās.
  
  86
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 87., 88. lappuse
• 6/18/09 12:57 pm
• Klabināšanas raksturlielumi: 25 minūtes, 5347 baiti.
  
  * * *
  
  — Pirmā — apaļmutes, kurām žokļi izliekti kustīgā gredzenā, bet žaunas veras daudzām spraugām. Šai kārtā ir tikai viena dzimta. Pārstāvis — nēģis.
  — Ne šāds, ne tāds, — Neds Lends iebilda.
  — Otrā — ar apaļmutēm līdzīgām žaunām, tikai apakšējais žoklis viņām kustīgs. Šī ir pati galvenā skrimšļa zivju kārta ar divām dzimtām. Pārstāvji — raja un haizivs.
  — Ko? — Neds iekliedzās. — Rajas un haizivis vienā un tajā pašā kārtā! Klausieties, Konsel, raju labā es jūs lūdzu, nelieciet viņas abas vienā traukā!
  — Trešā, — Konsels turpināja savu, — ir storveidīgās. Žaunas tām, kā parasts, atveras tikai ar vienu spraugu, kurai vēl pieaudzis aizsarga vāciņš. Šai kārtai pavisam četras dzimtas. Pārstāvis — store.
  — Ai draugs Konsel! To labāko jūs esat pataupījis beigām. Mazākais tāds ir mans ieskats. — Un tas ir viss?
  — Jā, brašo Ned, — Konsels atbildēja. — Bet iegaumējiet vēl to, ka tas, kas zina šo, nezina vēl nekā, jo dzimtas savukārt atkal sadalās ģintīs, apakšģintīs, sugās un pasugās...¹
  — Labi, labi, draugs Konsel, — harpunists atteica, noliekdamies pie loga rūts. — Palūkojiet, te jums būs visas tās «pasugas».
  — Jā, patiešām, zivis! — Konsels iesaucās. — Tas izskatās gluži pēc akvarija!
  — Nē, — es iebildu, — akvarijs ir tikai būris; tās zivis tur ir brīvas kā putni gaisā.
  ———————
  ¹ Tagadējais zivju iedalījums stipri atšķiras no tā, kas atstāstīts grāmatā, tāpēc te minētie zivju kārtu nosaukumi tikai daļēji saskan ar tagadējiem nosaukumiem.
  Jāatzīmē, ka tagad zoologi zivis pieskaita piektajai un līdz ar to priekšpēdējai mugurkaulinieku klasei. Pēdējā jeb sestā klasē ir apaļmutes, kuras Ž. Verna laikā skaitīja pie skrimšļu zivīm.
  Zivju klases pārstāvji, pēc tagadējiem uzskatiem, iedalāmi 2 grupās — skrimšļa zivīs un kaula zivīs. Skrimšļa zivis iedalās vairākās apakšklasēs, no kurām minēsim šķērsmutainās zivis ar divām kārtām (haizivis un rajas) un veselgalvju zivis. Kaula zivju iedalījums ļoti sarežģits. Vispirms tur iedala trīs apakškārtas — divējādi elpojošās zivis, bārkšspuri un starpspuri. Starpspuru apakškārta iedalās četrās virskārtās — skrimšļa ganoidi (te pieder stores), daudzspuri, kaula ganoidi un īstās kaula zivis. Pēdējā virskārta iedalās daudzās kārtās: siļķu zivis, karpu zivis, zušu zivis, līdaku zivis, vēja zivis, makreļzivis, asaru zivis, mencu zivis, kopžokļu zivis (adatvēderis), rokspuru zivis (jūras velns), pušķžaunu zivis (jūras zirdziņi un adatas) u. c.
  (Pēc Ogņeva «Mugurkaulinieku zooloģijas». LVI, Rīgā, 1947. g.
  125.—207. un 235. lpp.) Red.
  
  87
  
  — Nu, draugs Konsel, nosauciet man viņas! Nosauciet man tās! — Neds Lends mudināja.
  — To es nespēju, — Kosels vairījās. — Tas tikai manam kungam pa spēkam!
  Tiešām, labais zēns bij gan kaislīgs klasifikators, bet dabas zinātnieks turpretim pavisam ne, un es negalvoju, vai viņš varētu tunci atšķirt no puzana. Vārdu sakot, pilnīgs pretstats kanadietim, kas bez vilcināšanās nosauca katru zivi.
  — Mugurradzis, — es biju norādījis uz kādu zivi.
  — Ķīnas jūras mugurradzis, — Neds Lends papildināja.
  — Ballistu dzimtas, cietādaiņu ģints, stipržokļaino kārtas, — Konsels murmināja.
  Bez šaubām, no Neda un Konsela — no viņiem abiem kopā — iznāktu viens labs dabas zinātnieks.
  Kanadietis nebij vīlies. Vesels bars mugurradžu plakaniem rumpjiem, lāsumainu ādu, ragu uz muguras, spurinādamai četras rindas dzeloņu abās pusēs, ņirbēja ap «Nautilu». Tiešām, brīnišķs šo dzīvnieku ietērps — mugurpusē pelēks, ap vēderu balts, krēslaino viļņu virpulī zibošiem plankumiem nosēts. Starp tiem neskaitāmu raju pulks plīvoja kā vējā izkārts galdauts, un es ar lielu prieku tur pamanīju arī Ķīnas jūras raju ar dzeltenu rumpja virsdaļu un sārtenu vēderu, ar trijām adatām virs acīm. Tā bij retas kārtas zivs, gadrīz neticama Lasepeda laikā, kurš to bij redzējis tikai kādā japaņu zīmējumu krājumā.
  Divas stundas no vietas vesela jūras iemītnieku armija pavadīja «Nautilu». Viņiem tā rotaļājoties un šaudoties, it kā sacenšoties straujumā, skaistumā un mirdzumā, es tur saskatīju zaļās lūpzivis, sarkanās mulles ar divām melnām svītrām, jūras grunduļus ar ieapaļu asti, baltu muguru un mēļiem plankumiem uz tās, Japanas skumbrijas, šīs jūras apbrīnojamās makreles ar zilu ķermeni un sudrabainu galvu; tad mirdzošas, debess ziluma zivis, kuru skaistumu grūti pat aprakstīt; svītrotās jūras karūsas gan dzeltenām, gan zilām un melnām spurām un it kā lentu apvilktām astes malām, ko sešas «jostiņas» it kā iežņaudza korsetē; jūras slokas — aulestonas, kuru sevišķi eksemplari sasniedz viena metra garumu, Japanas salamandras, dzeloņainās murenas, sešas pēdas garas čūskas ar mazām, spridzīgām acīm un plati atplestām zobu pilnām mutēm.
  Mūsu sajūsma un apbrīna pieauga arvien vairāk. Pārsteiguma izsaucieni nerima. Neds nosauca zivis, Konsels tās klasificēja, es jūsmoju par žig-
  
  88
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 89., 90. lappuse
• 6/18/09 02:41 pm
• Drukāšanas raksturlielumi: 22 minūtes, 4917 baiti.
  
  * * *
  
  lajām kustībām un skaistumu. Nekur citur es šīs zivis nebiju redzējis dzīvas un savvaļā.
  Nesākšu uzskaitīt visas tās dzīvnieku sugas un pasugas, kuras noslīdēja gar mūsu apstulbušajām acīm, visus šos Japanas un Ķīnas jūru iemītniekus. Zivju te bij daudz vairāk nekā dažkārt putnu gaisā — bez šaubām, tās savaldzināja elektrisko uguņu žilbinošais spīdums.
  Piepeši telpā kļuva gaišs. Dzelzs plāksnes atkal noslēdzās. Burvīgā aina apdzisa. Bet es vēl ilgi grimu sapņos, līdz kamēr paskatījos uz instrumentiem pie sienas. Kompass vienmēr vēl rādīja virzienu uz ziemeļaustrumiem, manometrs — piecu atmosferu spiedienu un līdz ar to piecdesmit metru dziļumu, bet elektriskā laga — piecpadsmit jūdzes stundā.
  Es gaidīju kapteini Nemo, taču viņš nenāca. Pulkstenis rādīja pieci pēcpusdienā.
  Neds Lends un Konsels bij atgriezušies savā kajitē. Arī es devos uz savu istabu. Pusdienas man tur bij jau priekšā. Bruņurupuča zupa no vislabākajiem šās sugas eksemplariem ar baltu, mazliet šķiedrainu gaļu, lielisks cepetis no viņu atsevišķi pagatavotām aknām un, beidzot, ķēnišķīgā jūras eža filē, kas man likās labāks par laša gaļu.
  Vakaru es pavadīju lasīdams, rakstīdams un pārdomādams. Miegs sāka mani mākt, es izstiepos jūras zāļu guļas vietā un iemigu cieši, kamēr «Nautils» turpināja savu ceļu pa straujo Melno upi.
  
  XV
  IELŪGUMS AR VĒSTULI
  
  Otrā rītā, 9. novembrī, es pamodos tikai pēc divpadsmit stundu ilga miega. Konsels pa paradumam ieradās apvaicāties, vai kungs labi gulējis, un piesolīt savus pakalpojumus. Savu draugu kanadieti viņš bij pametis guļam tik saldi, it kā tam visu mūžu cita darba nemaz nebūtu bijis.
  Es ļāvu, lai šis jaukais puisis izpļāpājas pēc patikas, bet pats neklausījos, jo man bij diezgan ko pārdomāt par kapteiņa Nemo atturību; nebiju viņu redzējis kopš mūsu vakarējās sastapšanās un cerēju, ka šodien viņš katrā ziņā ieradīsies pie manis.
  Drīz es biju uzvilcis savu bisolita apgērbu. Tas atkal pavedināja Konselu uz dažādiem prātojumiem. Es viņam paskaidroju, ka drēbe austa no zīdam
  
  89
  
  līdzīgiem, spīdīgiem gļotu pavedieniem, ar kādiem Vidusjūras molusku pasuga piestiprinās pie klintīm. Agrāk no tiem darināja skaistus audumus, cimdus un zeķes, tāpēc ka tie ir ļoti mīksti un silti. Tātad arī «Nautila» ļaudis varēja apģērbties lēti un labi, nerēķinoties ne ar sauszemes kokvilnu, ne aitām, ne zīda tērpiem.
  Apģērbies es devos tūliņ lielajā salonā. Tas bij tukšs.
  Es sāku aplūkot vitrinās novietotos konchilioloģijas retumus. Šķirstīju arī biezos herbarijus, pilnus retiem jūras augiem, kuri arī izšāvēti bij saglabājuši savas brīnisķās krāsas. Šo hidrofitu vidū es vēroju vertikalās kladostefas, pāvveidīgās padinas, kauperlas ar vīnogulāju lapām, graudainās kalitamas, smalkās, purpursārtās ceramijas, vēdekļveidīgās acetabulas, kas bij līdzīgas ļoti saspiestiem šampinjoniem un ko ilgu laiku uzskatīja par zoofitiem un tikai beidzot pieskaitīja jūras augiem.
  Tā pagāja diena, bet kapteinis Nemo tomēr nerādījās. Salona durvis neatvērās. Varbūt viņš baidījās, ka mums šis skaistums var apnikt.
  «Nautils» vēl arvien brauca tai pašā austrumu-ziemeļu-austrumu virzienā; tā ātrums bij divpadsmit jūdzes stundā, bet dziļums starp piecdesmit un sešdesmit metriem.
  Nākošā dienā, 10. novembrī, tā pati atstātība, tā pati vientulība. Es nedabūju redzēt neviena no kuģa ļaudīm. Neds un Konsels lielāko dienas tiesu pavadīja pie manis. Arī viņi brīnījās par kapteiņa nesaprotamo atturēšanos. Vai šis dīvainas cilvēks tikai nebij saslimis? Varbūt viņš mainījis savus nodomus pret mums?
  Bet galu galā Konsela aizrādījums bij pareizs: mums ļauta pilnīga brīvība, mēs tikām ēdināti uz to labāko. Mūsu namatēvs stingri turējās sava solījuma robežās. Mēs nevarējām sūdzēties, un vispār mūsu dīvainais, kļūmīgais liktenis mums sniedza tik skaistu gandarījumu, tā ka vēl nebij tiesību gausties par to.
  11. novembrī agri no rīta svaigs gaiss «Nautila» telpās lika man noprast, ka esam atkal pacēlušies virs jūras līmeņa, lai atjaunotu savus skābekļa krājumus. Es steidzos pa galvenajām dzelzs kāpnēm un iznācu uz klāja.
  Pulkstenis bij seši. Laiks apmācies, jūra pelēka, bet rāma. Tikai viegla viļņu ņirba bij samanāma tās līmenī. Vai kapteinis Nemo, ko es gaidīju, ieradīsies šeit? Es redzēju vienīgi stūrmani, ieslodzītu stikla kabinē. Uz laivas iedobuma atsēdies, es ar patiku ieelpoju jūras sāļaino iztvaikojumu.
  Bet pamazām migla izklīda, saules staru sasildīta. Mirdzošais spīdeklis pacēlās pār austrumu apvārsni. Jūras spogulis no tā kvēlā skatiena iezaigo-
  
  90
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 91., 92. lappuse
• 6/18/09 04:37 pm
• Kliketī-klik, kliketī-klik: 21 minūte, 4538 baiti.
  
  * * *
  
  jās kā pulveris. Augšām klīstošie mākoņi atmirdza brīnišķās krāsu nospulgās, bet garie, robotie padebešu vāli vēstīja drīzu vētru.
  Bet ko nozīmē vētra «Nautilam», kuru pat orkans nespēj iebiedēt.
  Es jūsmoju par spožo, līgsmo saules lēktu, kad izdzirdu aiz muguras soļus. Kāds devās augšup uz klāja.
  Sagatavojos apsveikt kapteini Nemo, bet tas bij tikai viņa palīgs. Viņš iznāca uz klāja un likās mani nemaz nepamanām. Pielicis spēcīgu tālskati pie acīm, viņš ārkārtīgi uzmanīgi pētīja visu apvārsni. Tad, atgriezies pie lūkas, izrunāja kādu teikumu. Tas man palicis atmiņā, tāpēc ka ik rītu šādos gadījumos dzirdēju to atkārtojam. Tas skan šādi:
  «Nautron respoc lorni virch.»
  Ko tas nozīmēja, to es nevaru pateikt.
  Šos vārdus izrunājis, kapteiņa palīgs nokāpa lejā. Es nodomāju, ka «Nautils» dosies atkal savā zemūdens ceļā, tāpēc arī steigšus devos lejā pa šaurajām kāpnēm un pēc dažiem acumirkļiem jau biju savā istabā.
  Tā pagāja piecas dienas, bet viss palika pa vecam. Katru rītu es izgāju uz klāja un dzirdēju, ka tas pats vīrs sauca to pašu teikumu. Kapteinis Nemo nerādījās.
  Es biju jau apmierinājies un pārliecināts, ka vairāk neredzēšu viņu. Bet 16. novembrī, kopā ar Nedu un Konselu ienācis istabā, es ieraudzīju uz galda man adresētu zīmīti.
  Steigšus es to atlocīju. Rokraksts bij stingrs un skaidrs, bet burtu tips mazliet gotisks un atgādināja vācu alfabetu.
  Zīmītei bij šads saturs:
  
  «Profesoram Aronaksa kungam uz kuģa «Nautila»
  1867. g. 16. septembrī.
  
  Kapteinis Nemo ielūdz profesoru Aronaksa kungu uz nelielām medībām, kas notiks rīt no rīta Krespo salas mežos. Viņš ir pārliecināts, ka nekas nekavēs profesora kungu un arī viņa biedrus piedalīties šajā ekskursijā.
  
  «Nautila» komandieris
  kapeinis Nemo.»
  
  — Medības! — Neds iekliedzās.
  — Un pie tam Krespo salas mežos! — Konsels piebilda.
  — Tātad šis savādnieks izkāps uz cietzemes? — Neds Lends prātoja.
  
  91
  
  — Man liekas, ka ir diezgan skaidri teikts, — es sacīju, zīmīti vēlreiz pārlasījis.
  — Labs ir, tāds aicinājums mums jāieņem, — kanadietis noteica. — Nokļuvuši uz sauszemes, mēs redzēsim, kas tur iesākams. Bez tam man nebūtu arī nekas pretī nobaudīt svaigu meža medījuma cepeti.
  Nemēģinādams izprast pretrunu starp kapteiņa Nemo bailēm no sauszemes un salām un šo aicinājumu uz medībām mežā, es tikai piezīmēju:
  — Vispirms palūkosim, kāda tā Krespo sala īsti ir.
  Es sāku izpētīt pusložu karti un starp 32° 40′ ziemeļu platumu un 167° 51′ rietumu garumu atradu kādu saliņu, ko 1801. gadā bij atklājis kapteinis Krespo unkura vecās spāniešu kartēs apzīmēta kā Roca de la Plata, kas nozīmē «Sudraba klints». Tātad no ceļojuma sākuma vietas bijām jau nobraukuši aptuveni tūkstoš astoņi simti jūdzes, pie kam «Nautils» bij mazliet mainījis virzienu un nu brauca pret dienvidaustrumiem.
  Es parādīju biedriem šo klints nieciņu Klusā okeana ziemeļdaļas vidū.
  — Ja kapteinis Nemo kādu ved uz sauszemi, — es teicu, — tad viņš tomēr izvēlas no pasaules pilnīgi nošķirtas salas.
  Neds Lends tikai galvu pašūpoja, tad abi ar Konselu atstāja mani vienu. Pēc vakariņām, kuras man atnesa mēmais un nejutīgais kalpotājs, es, mazliet norūpējies, likos gulēt.
  17. novembra rītā pamodies, es tūliņ samanīju, ka «Nautils» stāv pilnīgi nekustīgi. Ātri apgērbies, steidzos lielajā salonā.
  Kapteinis Nemo jau bij tur un gaidīja mani. Piecēlies sveicināja un vaicāja, vai es esot ar mieru pavadīt viņu.
  Tā kā viņš ne vārda nerunāja pa to, kādēļ astoņas dienas netika rādījies, arī es atturējos izvaicāt, tikai vienkārši atteicu, ka es un mani draugi esam gatavi viņam sekot.
  — Tikai, kapteiņa kungs, atļaujiet man vienu vaicājumu, — es vēl piebildu.
  — Vaicājiet, Aronaksa kungs. Ja būs iespējams, es atbildēšu.
  — Kā tas nākas, kapteiņa kungs, ka jums, kas esat sarāvis visas attiecības ar sauszemi, tomēr vēl ir savi meži uz Krespo salas?
  — Profesora kungs, — kapteinis atbildēja, — mežiem, kas manā īpašumā, nevajag ne saules, ne tās gaismas, ne siltuma. Tajos nemājo ne lauvas, ne tīģeri, ne leopardi, ne citi kādi četrkāji. Šie meži aug tikai man vienam. Tie nav sauszemes, bet gan zemūdens meži.
  — Zemūdens meži! — es iesaucos.
  
  92
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 93., 94. lappuse
• 6/18/09 05:39 pm
• Klabēšana: 22 minūtes, 4423 baiti.
  
  * * *
  
  — Jā gan, profesora kungs.
  — Un jūs aicināt mani tos aplūkot?
  — Katrā ziņā.
  — Kājām?
  — Un pie tam vēl sausām.
  — Un medīt?
  — Medīt.
  — Ar šauteni rokās?
  — Ar šauteni rokās.
  Es skatījos «Nautila» kapteinī tādām acīm, kurās gan nebij nekā glaimojoša.
  — Tiešām, — es domāju, — viņa galva nav kārtībā. Viņam uznākusi kāda lēkme un acīm redzot arī tagad vēl nav pārgājusi. Ir gan nelaime! Labāk taču, lai viņš būtu savādnieks nekā traks.
  Šādas domas skaidri bij lasāmas arī manā sejā, bet kapteinis Nemo turēja par vajadzīgu tikai aicināt mani viņam sekot. Es gāju līdzi kā cilvēks, kas gatavs uz visu. Tā mēs nonācām ēdamistabā, kur brokastgalds jau bij klāts.
  — Aronaksa kungs, — kapteinis teica, — lūdzu jūs bez kādām ceremonijām pabrokastot kopā ar mani. Ēzdami varēsim patērzēt. Es jūs apsolīju izvadāt pa mežiem, bet nevaru apsolīt, ka pacienāšu jūs tur kādā restoranā. Tāpēc ieteiktu jums ēst, rēķinoties ar to, ka tikai stipri vēlu tiksiet atkal pie galda!
  Es arī nelikos daudz skubināties. Ēdiens sastāvēja no dažādu sugu zivīm un lieliskiem zoofitiem ar dažādu gremošanu veicinošu jūras aļģu, kā porphyria laciniata un laurentia primafetida piedevām. Dzērām vienīgi tikai skaidru ūdeni, kuram arī es pēc kapteiņa parauga piepilināju klāt mazliet liķiera, ko kamčatkiešu veidā dabū no aļģes ar nosaukumu rodomena palmata.
  Kapteinis Nemo brīdi ēda un tikai tad ierunājās:
  — Profesora kungs, saņēmis uzaicinājumu uz medībām manos mežos Krespo salā, jūs droši vien nodomājat, ka es esmu atmetis savus pamatprincipus. Bet, kad es paskaidroju, ka runa ir par zemūdens mežiem, jūs noturējāt mani par traku. Profesora kungs, nekad nevajag uz ātru roku spriest par cilvēkiem.
  — Bet, kapteiņa kungs, ticiet, ka es...
  
  93
  
  — Lūdzu uzklausiet vispirms mani, un tad spriediet, vai es esmu traks vai rīkojos pret saviem principiem.
  — Es klausos.
  — Profesora kungs, jūs zināt tikpat labi kā es, ka cilvēkam iespējams uzturēties zem ūdens, ja tikai var paņemt līdzi elpošanai nepieciešamo krājumu gaisa. Zemūdens darbos strādniekam ūdens necaurlaidīgā apģērbā un metala cepuri galvā elpojamo gaisu piegādā sevišķs sūknis, bet izelpoto regulatori aizgādā prom.
  — Šo aparatu sauc par skafandru, — es teicu.
  — Jā. Bet ar to cilvēks nevar brīvi kustēties. Viņš nevar tikt vaļā no sūkņa, kas piegādā gaisu pa kaučuka cauruli, un tā ir īsta ķēde, kas to sien pie zemes. Ja arī mēs šeit, uz «Nautila», būtu tāpat atkarīgi no zemes, tad nekur tālu vis netiktu.
  — Un kāds līdzeklis ir kļūt brīvam?
  — Tas ir Rukveirola-Daneiruza aparats, divu jūsu tautiešu izgudrots; bet es to esmu pārlabojis un pielāgojis savām vajadzībām, tā ka tagad jūs ar to varat riskēt arī jaunajos fiziologiskos apstākļos un pie tam nemaz nekaitēt savam organismam. Šis aparats ir biezas dzelzs plāksnes rezervuars, kurā es ar piecdesmit atmosferu lielu spiedienu iesūknēju gaisu. Aparatu kā kareivja somu ar siksnām piesien uz muguras. Tā virsējā daļa ir kastei līdzīga, kur plēšveidīga ierīce gādā, lai gaiss aizplūstu tikai normala spiediena pakāpē. Parastajam Rukveirola aparatam divas kaučuka caurules sniedzas no šās kastes līdz nesēja degunam un mutei; viena no tām kalpo ieelpojamā, otra izelpojamā gaisa novadīšanai, bet elpotājs tās pēc vajadzības ar mēli aizdara vai atdara. Tā kā man jārēķinās ar lielu spiedienu jūras dibenā, es, tāpat kāūdenslīdēji, galvu ietērpju vara čaulas bumbā un tai tad pievienoju ieelpjamā un izelpojamā gaisa caurules.
  — Tas ir labi izdomāts, kapteini Nemo. Tomēr gaiss, ko paņemsiet līdzi, drīz sabojāsies un paliks elpošanai nederīgs, jo tajā ir tikai piecpadsmit procentu skābekļa.
  — Bez šaubām. Bet es jums jau teicu, Aronaksa kungs, ka «Nautila» sūkņi to iepilda ar ārkārtīgi lielu spiedienu un tāpēc aparata rezervuaros elpošanai noderīga gaisa ietilpst tik daudz, cik nepieciešams deviņām vai desmit stundām.
  — Vairāk man nav ko jautāt, — es teicu. Tikai pasakiet man vēl, kā jūs apgaismojat sev ceļu pa okeana dzelmi?
  — Ar Rumkorfa aparata palīdzību, Aronaksa kungs. Pirmāk minēto
  
  94
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 95. lappuse
• 6/18/09 06:37 pm
• Šis tika «iedrukāts datorā» tā: 12 minūtes, 2539 baiti.
  
  * * *
  
  es nesu uz muguras, bet šo piestiprinu pie jostas. Tam es atkal lietoju Bunzena elementu, ko piepildu nevis ar kalija bichromatu, bet gan ar jūrā bagātīgi atrodamo natriju. Induktivā spole uztver radīto elektrību un novada to sevišķi ierīkotā lukturī. Šajā lukturī ievietota spiralveidīga stikla caurule, pildīta ar ogļskābo gāzi. Kad aparatu palaiž darbā, gāze sāk spilgti un vienmērīgi kvēlot. Tādā kārtā es elpoju un redzu.
  — Kapteini Nemo! Uz visiem maniem jautājumiem jūs devāt tik izsmeļošas atbildes, ka es gandrīz nedrīkstu jūs vairāk izvaicāt. Par Rukveirola un Rumkorfa aparatiem jūs mani esat pārliecinājis. Bet tad beigās vēl lūdzu paskaidrot, kas tā par šauteni, ar ko jūs gribat mani apbruņot.
  — Tā nebūt nav ar pulveri lādējama, — kapteinis atteica.
  — Tātad ar saspiestu gaisu?
  — Bez šaubām. Kā lai es te izgatavotu pulveri, ja man kuģī nav ne salpetra, ne sēra, ne ogļu?
  — Bet tomēr apkārtējais izplatījums še ir astoņi simti piecdesmit piecas reizes blīvāks par gaisu; lai labi trāpītu, lodei jāparvar stipra pretestība.
  — Tam nav nekādas nozīmes. Ir lielgabali, kurus pēc Fultona vēl pārlabojuši angļi Filips Kols un Barlejs, francuzis Fursī un italietis Landi, un tie, apgādāti ar sevišķu slēdzēju sistemu, var šaut arī šādos apstākļos. Bet es atkārtoju: pulvera vietā es lietoju arkārtīgi saspiestu gaisu, kuru «Nautila» sūkņi piegādā pārpilnām.
  — Tāds gaiss taču drīz vien tiek iztērēts.
  — Nu, bet kam tad man Rukveirola rezervuars, no kura es pēc patikas varu paņemt, cik vajadzīgs? Te tikai nepieciešams pagriezt krānu. Bet jūs, Aronaksa kungs, redzat pats, ka zemūdens medībās nav jātērē ne pārāk daudz gaisa, ne ložu.
  — Tomēr man liekas, ka tajā puskrēslā un no atmosferas spiediena tik smagā ūdenī lode nesniegs diez cik tālu un tās dzēliens nebūs nāvīgs.
  — Profesora kungs, gluži otrādi, katrs šīs lodes dzēliens ir nāvīgs, — lai cik viegli tā arī skartu medījamo kustoni, tas krīt, ka zibens ķerts.
  — Kāpēc tā?
  — Tāpēc, ka šī šautene neraida parastās lodes, bet austriešu ķīmiķa Lanibreka izgudrotas mazas stikla kapseles, kuru man liels krājums. Šajās kapselēs ar tērauda apvalku un svina smagumu, kuras īstenībā ir mazas Leidena pudeles, elektriskā enerģija izpaužas visspēcīgāk. No vieglākā pieskāriena kapseles pārsprāgst, un visstiprākais dzīvnieks krīt nonāvēts. Varu
  
  95
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 96. lappuse
• 6/18/09 07:42 pm
• 8 minūtes, 1965 baiti.
  
  * * *
  
  vēl piezīmēt, ka kapseles nav lielākas par ciparu četri un ka parastās šautenes aptvere var uzņemt mazākais desmit.
  — Man vairāk nav ko teikt, — es iebildu un piecēlos no galda. — Atliek tikai saņemt savu šauteni. Jūsu ceļi ir mani ceļi.
  Kapteinis pavadīja mani uz «Nautila» pakaļējo galu; iedams garām savu draugu kajitei, es pasaucu Nedu un Koselu. Tie uz pēdām mums sekoja.
  Visi četri mēs nonācām pie kādas kabines, kas atradās pie uzejas līdzās mašinu telpai, kur mums bija jāpārģērbjas ceļa uzvalkos.
  
  XVI
  GĀJIENS PA JŪRAS DIBENU
  
  Taisnību sakot, šī kabine bij «Nautila» ģērbistaba un arī tā arsenals. Vairāk kā ducis ūdenslīdēju apģērbu karājās pie sienam, gaidīdami lietotājus.
  Neds Lends, tos aplūkojis, neparko negribēja vilkt mugurā.
  — Bet, krietnais Ned, — es mēģināju viņu pārliecināt, — citādi nevar. Krespo salas meži atrodas zem ūdens.
  — Tas ir gan jauki! - harpunists atņurdēja, noprazdams, ka viņa cerības uz meža putnu cepeti vējā. — Un jūs, Aronaksa kungs, līdīsiet tajā maisā?
  — Jālien vien būs, meistar Ned.
  — Kā gribat, profesora kungs, — harpunists atbildēja. — Es gan tur nelīdīšu iekšā, kamēr mani nepiespiedīs ar varu.
  — Neviens jūs nespiedīs, meistar Ned, — kapteinis Nemo viņu mierināja.
  — Vai Konsels arī riskēs? — Neds apvaicājās.
  — Es allaž esmu tur, kur mans kungs, — Konsels atbildēja.
  Uz kapteiņa saucienu ieradās divi kuģa kalpotāji palīdzēt mums uzvilkt šos platos ūdens necaurlaidīgos kaučuka apģērbus bez šuvēm, kuri bij pagatavoti tā, ka varēja izturēt ievērojamu spiedienu. Tas bij kaut kas līdzīgs lokanām un atsperīgām bruņām. Tikai bikses un veste, vairāk nekā. Bikšu galos biezi zābaki ar smagām svina zolēm. Vestes audumu uz krūtīm saturēja izliektas vara stīpas, lai atturētu ūdens spiedienu un plaušām ļautu
  
  96
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment