purvainais
purvainais
- 84., 85., 86. lappuse
- 6/18/09 12:11 pm
- 34 minūtes, 7470 simboli.
* * *
numus, kas mums paveras. Tātad palieciet mierā un mēģiniet ievērot visu, kas ap mums notiek.
— Ievērot!— harpunists izsaucās. — Bet ko te lai vēro? Te taču bez šā dzelzs cietuma vairāk nekas nav redzams! Kā akli mēs te ejam un tāpat arī braucam...
Nedam Lendam tā runājot, piepeši iestājās absoluta tumsa. Spožie griesti apdzisa tik spēji, ka man acīs palika tāda pati sāpīga sajūta, kāda samanāma arī pretējā gadījumā — dziļas tumsas un visspilgtākās gaismas pēkšņā maiņā.
Mēs kļuvām kā mēmi un nedrīkstējām pakustēties neziņā, kāds patīkams vai nepatīkams pārsteigums mūs sagaida. Bet tad sadzirdām kādu skrapstoņu. Šķita, ka «Nautila» sienas sāk izplesties.
— Tas nu ir gala gals, — Neds Lends čukstēja.
— Hidromeduzu paraža! — Konsels purpināja.
Piepeši atkal abos telpas galos pa ovaliem caurumiem atspīda uguns. Mēs redzējām elektrisku lampu tāli apgaismotu jūru. Tikai divas kristala rūtis atšķīra mūs no ūdens. Pirmajā mirklī es nodrebēju, iedomādamies, ka šī trauslā siena var ielūzt; bet vara balsti stiklu turēja stipri un piešķīra tam nepārvaramu pretsparu.
Jūra bij pārredzama jūdzi tālu visapkārt «Nautilam». Kas tas bij par skatu! Kāda spalva spētu to aprakstīt! Kas jaudātu attēlot gaismas staru krāšņo mirdzumu caurspīdīgajā ūdens jomā un tā pamazītēju apdzismi apgaismotā klajuma un melnā apvāršņa saplūsmes lokā.
Katram zināms, cik caurspīdīgs ir jūras ūdens. Zināms, ka tas ir dzidrāks par kalnavotu ūdeni. Izkusušās mineralu un augu vielas to padara tikai vēl dzidrāku. Dažās vietās, piemēram, ap Antiļu salām, Klusā okeana ūdens ir tik caurspīdīgs, ka simts četrdesmit piecu metru dziļumā skaidri saskatāms smilšainais dibens, bet saules stari tur iespiežas pat simts trīsdesmit metru dziļi. Tajā ūdens lokā, kur palaban atradās «Nautils», elektriskie stari viļņus vērta nebeidzamā vizmā. Tas vairs nebij tikai apgaismots ūdens, bet šķidras gaismas plūsma.
Ja atzīst Ēremberga hipotezi, ka dzelmju ūdeņiem ir fosforisks mirdzums, tad jūra saviem iemītniekiem tiešām sniedz brīnišķīgu ainavu, es to patlaban arī varēju apliecināt, vērodams šī spīduma tūkstošējādo zaigojumu. Abās pusēs man bij atvērts logs uz šiem neviena neizpētītiem bezdibeņiem. Salona tumsa vēl vairāk pastiprināja ārienes gaismu, un mēs skatījāmies tā, it kā šis tīrais kristals būtu bezgalīga akvarija vitrina.
84
«Nautils» likās stāvam uz vietas. Bet tas tikai tāpēc, ka ārpusē nebij neviena pieturas punkta. Tomēr lāgu lāgiem kuģa tarana šķeltās ūdens svītras ārkārtīgi ātri noņirbēja gar mūsu acīm.
It kā apburti mēs ar elkoņiem bijām atmetušies pret šīm vitrinām, neviens no mums nebij pārtraucis izbrīnas klusumu. Tad Konsels ierunājās:
— Jūs vēlējāties redzēt, draugs Ned, — skatieties nu!
— Brīnišķi! brīnišķi! — kanadietis attrauca, gluži aizmirsis savas dusmas un bēgšanas plānus un paļāvies nepārvaramai ziņkārei. — No nezin kāda tāluma varētu nākt šurp, lai redzētu tādas ainas!
— Ak! — es iesaucos. — Tagad es saprotu tā cilvēka dzīvi. Viņš ir atradis pats savu pasauli, kura paglabājusi tam vispārsteidzošākos brīnumus!
— Bet zivis? — ieminējās kanadietis. — Es te neredzu nevienas zivs.
— Kam jums zivis, draugs Ned? — Konsels atsaucās. Jūs jau viņas tik un tā nepazīstat.
— Nepazīstu? — iekliedzās kanadietis. — Es — profesionals zvejnieks!
Par šo jautājumu izcēlās strīds abu draugu starpā; abi viņi gan pazina zivis, bet tikai katrs pavisam citādi.
Katram zināms, ka zivis pieskaitāmas ceturtai un līdz ar to pēdējai mugurkaulinieku klasei. Zivju zinātniskais raksturojums ir ļoti pareizs: «Mugurkaulinieki ar aukstām asinīm un divkāršu asinsriņķošanu, elpo ar žaunām un dzīvo tikai ūdenī.» Zivis sadala divās atsevišķās grupās: kaula zivis, kurām mugurkauls sastāv no kaula skriemeļiem, un skrimšļa zivis, kurām mugurkauls ir no skrimšļa skriemeļiem.
Varbūt arī kanadietim nebij gluži svešs šis sadalījums, bet Konsels to, bez šaubām, zināja daudz labāk un tagad, sadraudzējies ar Nedu, nevarēja pielaist, ka būtu mazāk mācīts nekā tas. Viņš teica:
— Draugs Ned, jūs esat zivju nāvētājs, ļoti izveicīgs zvejnieks. Jūs esat sagūstījis daudz šo interesanto dzīvnieku. Bet deru, ka jūs nezināsiet, kādās grupās viņi sadalāmi.
— Kā tad es nezinu, harpunists atsaucās nopietni. — Zivis sadala divās grupās — vienā tās, kuras var ēst, un otrā tās, kuras nevar ēst.
— Tas ir īsts gardēža sadalījums, — Konsels zobojās. — Bet pasakiet man, vai jūs zināt, kāda starpība starp kaula zivīm un skrimšļa zivīm?
— Tīri labi zinu, Konsel.
— Un abu šo lielo grupu sadalījumu kārtas?
— To varbūt gan ne tik labi, — kanadietis atbildēja.
85
— Nu labi, draugs Ned, tad klausieties un iegaumējiet. Kaula zivis sadalās sešās kārtās. Pirmā — cietspurainās ar pilnīgi kustīgu virsējo žokli un ķemmēm līdzīgām žaunām. Pie šīs kārtas pieder piecas dažādas dzimtas un līdz ar to trīs ceturtdaļas no visām pazīstamajām zivīm. Kā pārstāvi var uzskatīt parasto asari.
— Tā ir diezgan garšīga zivs, — Neds Lends piezīmēja.
— Otrā, — Konsels turpināja, — vēderspurainās; tām vēdera spuras apakšā, aiz krūšu spurām, un nav savienotas ar pleciem. Šī kārta sadalās piecās dzimtās, kuras pa lielākai daļai mājo saldūdeņos. Pārstāvji — karpa un līdaka.
— Pē! — kanadietis nicinoši iesaucās. — Saldūdeņu zivis!
— Trešā, — Konsels teica, — mīkstspurainās, kam vēdera spuras zem krūšu spurām un pie tam tieši savienotas ar plecu kauliem. Šai kārtai ir trīs dzimtas. Pārstāvis — bute.
— Lieliska! Lieliska! — iejaucās harpunists, kas neatzina cita zivju sadalījuma kā tikai pēc noderības ēšanai.
— Ceturtā, — Konsels pārtrauca, nevērodams Neda atestaciju, kailvēderainās ar slaidu rumpi, bez vēdera spurām, biezu, parasti glumu ādu — visas vienas dzimtas. Pārstāvis — zutis.
— Nu tas nav nekas sevišķs, — Neds Lends piezīmēja.
— Piektā, — Konsels turpināja, — pušķžaunu zivis ar pilnīgi kustīgiem žokļiem; žaunas tām sastāv it kā no pāros savienotām, izlokus piestiprinātām sarenītēm. Arī šai kārtai tikai viena pati dzimta. Pārstāvis — jūras zirdziņš.
— Neder ne velnam! — harpunists atkal iejaucās.
— Un pēdīgi sestā, — Konsels nobeidza, — kopžokļa zivis. Tām žokļu kauli stipri saauguši ar starpžokļiem, bet apakšžokļa izdobumu sevišķa šuve savieno ar galvaskausu, tāpēc žoklis ir nekustīgs. Šai kārtai trūkst īstu vēderspuru, un tajā skaitās divas dzimtas. Pārstāvji — adatvēderis un mēness zivs.
— Ar tiem tikai katlu var piegānīt! — kanadietis sprieda.
— Nu, vai sapratāt, draugs Ned? — mācītais Konsels vaicāja.
— Itin nekā, draugs Konsel, — harpunists attrauca. — Bet turpiniet vien, ļoti interesanti klausīties, kad jūs runājat.
— Zīmējoties uz skrimšļa zivīm, — Konsels turpināja, kā sācis, — jāsaka, ka tās sadalās tikai trijās kārtās.
— Jo labāk, — Neds ieminējās.
86
-
0 commentsLeave a comment