June 19th, 2009

• 97., 98., 99., 100., 101. lappuse
• 6/19/09 10:17 am
• Drukāšanas statistika: 64 minūtes, 12969 baiti.
  
  Grāmatas 98. lappusē ir drukas kļūda — izlaists burts «s» vārdā «gaimas».
  
  * * *
  
  brīvi darboties. Piedurkņu galos bij lokani cimdi, tā ka nekas netraucēja pirkstu kustību.
  Acīm redzot šie pārlabotie uzvalki nesalīdzināmi pārāki par vecajiem, slavenajiem astoņpadsmitā gadu simtenī izgudrotiem, ar korķa apvalku, bezpiedurkņu vesti, ūdens svārkiem, kastēm un tā joprojām.
  Kapteinis Nemo un viens no viņa ļaudīm, no izskata īsts Herkuless, acīm redzot ārkārtīgi spēcīgs, Konsels un es bijām ieģērbti ūdenslīdēju uzvalkos. Atlika vēl tikai iebāzt galvu metala čaulas bumbā. Bet pirms šīs operacijas es vēl palūdzu kapteinim atļauju aplūkot mums nodomātās šautenes.
  Viens no «Nautila» kalpotājiem man atnesa no izskata vienkāršu šauteni; laide tai bij tērauda plāksnes, tukšu vidu un diezgan prāva. Te bij uzkrāts saspiestais gaiss, bet ar vārstuļa kustināmās mēlītes palīdzību to pēc patikas varēja ievadīt metala caurulē. Aptverē bij ievietota kārba ar divdesmit elektriskām lodītēm, ar sevišķu atsperi tās pārvietojās šautenes stobrā. Tikko viens šāviens bij izšauts, šautene acumirklī automatiski pielādējās no jauna.
  — Kaptein Nemo, — es teicu, — šis ierocis ir lielisks, un viegli ar to rīkoties. Es tikai vēlos drīzāk to izmēģināt. Bet kā īsti mēs nokļūsim jūras dibenā?
  — Proesora kungs, patlaban «Nautils» nostājies dibenā, desmit metru dziļumā, mēs tūliņ varam sākt gājienu.
  — Kā mēs izkļūsim no kuģa laukā?
  — To jūs tūliņ redzēsiet.
  Kapteinis Nemo iebāza galvu bumbveidīgā cepurē. Mēs ar Konselu darījām to pašu, pie kam kanadietis mums ironiski novēlēja laimīgas medības. Uzvalka augšgals nobeidzās ar vītņotu vara apkakli, kurai tika pieskrūvēta metala kaska. Pa trijiem ar biezu stiklu aizsegtiem caurumiem, galvu tikai pagriežot šīs bumbas iekšienē, bij iespējams pārredzēt visu apkārtni. Uz mūsu mugurām piestiprinātie Rukveirola aparati sāka darboties, un es tūliņ pamanīju, ka varu elpot pilnīgi brīvi.
  Ar Rumkorfa lampu pie jostas, šauteni rokās, es gribēju iet. Bet, platajā uzvalkā ieslodzīts, ar svina zābakiem grīdai pienaglots, nevarēju pakustēties no vietas.
  Tomēr arī tas jau bij paredzēts. Es jutu, ka no ģērbistabas mani iebīda mazajā blakus telpā. Biedri, kurus tāpat virzīja, man sekoja. Es dzirdēju, ka ar segumu apsistās durvis aizvērās, un mēs atradāmies dziļā tumsā.
  
  97
  
  Pēc kāda brīža ass svilpiens ieskanējās man ausīs. Es sajutu itin kā savādu aukstumu paceļamies no kājām līdz pašām krūtīm. Acīm redzami pa kādu krānu no ārienes tika ielaists ūdens, un tas patlaban piepildīja telpu. Tad atvērās kādas citas durvis «Nautila» sānos. Mūs apņēma puskrēsla. Acumirkli vēlāk mūsu kājas jau skāra jūras dibenu.
  Un nu — kā lai es attēloju visus iespaidus un piedzīvojumus šajā zemūdens gājienā? Vārdiem nav iespējams pārstāstīt visus tos brīnumus! Ja jau sarene nejaudā atgleznot ūdeņu neskaitāmās nokrāsas — kā to lai mēģinātu spalva?
  Kapteinis Nemo gāja pa priekšu, bet viņa biedrs sekoja dažus soļus mums iepakaļ. Mēs ar Konselu turējmies blakus, it kā caur savām metala kaskām varētu arī sarunāties. Es vairs nesajutu ne savu uzvalku, ne zābakus, ne gaisa rezervuaru, ne gaisu, ne tās biezās bumbas svaru, kurā mana galva kuļājās kā rieksts savā caulā. Visi priekšmeti ūdenī zaudēja tik daudz no sava svara, cik liels bij izspiežamā ūdens svars, un es nodomāju, ka šis Archimeda atrastais fizikas likums ir visai patīkams. Es vairs nebiju nekāda nekustīga masa, un manu kustību brīvība bij diezgan plaša.
  Augšzemes gaisma trīsdesmit pēdu dziļi jūras dibenā parsteidza mani ar savu spilgtumu. Saules stari viegli izspiedās cauri šim ūdens blīvumam un izdzēsa tā tumšo krāsu. Simts metru attālumā es skaidri varēju saskatīt visus priekšmetus. Tālāk jūras dzīle plaiksnījās gaišzilas atmirdzas nokrāsās, vēl tālāk blāvi zilsnīja, līdz beidzot sabiezēja necaurredzami melna. Patiešām, ūdens, kas mani apņēma, bij tikai mazliet blīvāks nekā gaiss tur augšā, bet tikpat caurspīdīgs. Virs galvas es samanīju jūras rāmo līmeni.
  Mēs droši gājām pa smalkas, cieti nogūlušas smilkts gludo paklāju, tas nebij rievains kā slīdošo viļņu izskalotais liedags. Kā īsts reflektors tas ārkārtīgi spilgti atplaiksnīja saules starus. Šī atspulga arī bij tā, kas caurstaroja katru ūdens molekulu. Vai es to jebkad biju iedomājies, ka trīsdesmit pēdas dziļi zem ūdens varēšu redzēt tikpat skaidri kā augšā dienas laikā?
  Ceturtdaļstundu mēs tā gājām pa kvēli mirdzošo, nejūtamiem gliemežnīcu putekļiem pārklāto smilkti. Slaidais, zemūdens klintij līdzīgais «Nautila» korpuss pamazām izzuda; bet tā prožektora tālu mestie stari apgaismos ceļu atpakaļ, ja mums šajos ūdeņos uznāktu nakts. Par šo ierīci grūti spriest tam, kas uz sauszemes nekad nedabū redzēt tādas varenas elektriskās gaimas svītras. Tur putekļu pilnajā gaisā redzama tikai ne-
  
  98
  
  spodra miglaina atspulga, kamēr uz jūras, tāpat kā zem ūdens, elektrisko staru spožums parādās visā pilnībā.
  Visu laiku mēs gājām bez apstājas, un smilkšu klajums visapkārt likās bezgalīgs. Izstieptām rokām es šķēlu ūdens aizkaru, kurš aiz manis tūliņ atkal noslēzās, bet manas pēdas acumirklī izgludināja ūdens spiediens.
  Drīz kaut kādi iztālēm tikai neskaidri saskatāmi priekšmeti sāka aptverami izveidoties manu acu priekšā. Es ieraudzīju pirmās krāšņo klinšu masas, visskaistākā veida zoofitiem izraibotas, un biju dziļi pārsteigts par šā apvida īpatnējo pievilcību.
  Bij ap desmitiem no rīta. Saules stari diezgan slīpā leņķī skāra jūras līmeni un, ūdens lauzti, it kā prizmā apmirdzēja augus, klintis, puķes, gliemežnīcas un polipus gar klints malām, kas laistījās visās septiņās spektra krāsās. Tas bij īsts brīnums, krāšņums acīm, it visu krāsu nianses, īsts kaleidoskops, kurā jaucās zaļais ar dzeltenu, oranžais ar mēļo, gaiši zilais ar tumši zilo, vārdu sakot, satrauksmēta gleznotāja paletes neaptveramās krāsas. Cik žēl, ka es nevarēju dalītes ar Konselu sajūsmā, kas manī strāvoja, un sacensties ar viņu izbrīnas saucienos! Cik žēl, ka nespēju kapteinim Nemo un viņa pavadonim ar saprotamiem žestiem parādīt, ko pārdzīvoju un domāju! Cita nevarēdams, es runājos pats ar sevi, es kliedzu tajā vara kārbā, kas apņēma manu galvu, varbūt tā nevajadzīgi patērēdams vairāk gaisa, nekā tas bij atļauts.
  Šīs spulgojošās ainavas priekšā Konsels bij tāpat apstājies kā es. Acīm redzams brašais puisis atkal jau klasificēja šīs dažādās zooofitu un molusku pasugas. Jūras dibens te bij pārklāts polipiem un adatādaiņiem, izidām, izklaidu dzīvojošam kornularijām, skarainām okulinām, kuras agrāk sauca par «baltajiem koraļiem», sarainām, sēņveidīgām fungijām, puķes ziedam līdzīgajām jūras anemonēm, jūras svaigznēm un astrofitonām, šīm nāru austām mežģinēm, kuras plīvoja no visvārīgākā ūdens saviļņojuma.
  Patiešām žēl bij mīt virsū spīguļojošiem moluskiem, kuri tūkstošiem klāja smilkti; «āmuriņiem», donacijām, šiem veiklajiem lēkātājiem, strombusiem ar enģeļa spārniem, jūras zaķiem un neskaitāmiem citiem šā neiztukšojamā okeana iemītniekiem. Bet jāiet vien bij, un mēs gājām uz priekšu, kamēr pār mūsu galvām plīvoja fizaliju gaišzilie taustekļi; opalveidīgās maigi rozā meduzas ar debess ziluma svītrotām apmalām it kā saules sargi mūs aizslēpa no spilgtajem stariem, un pelagejas ar savu fosforisko spīdumu varētu mums apgaismot ceļu, ja mēs ietu naktī.
  Visi šie brīnumi mani aizturēja tikai uz nelielu brīdi, es tūliņ atkal sekoju
  
  99
  
  kapteinim Nemo, kas ar žestu aicināja līdzi. Drīz vien jūras dibens sāka palikt citāds. Aiz smilkšu klajuma sākās kramainu un kaļķainu gliemju dumbrājs, ko amerikaņi sauc par oazi. Tālāk gājām pāri aļģu laukam, kas bij noaudzis ūdens nenopostītiem, ārkārtīgi spēcīgiem jūras augiem. Šīs bieži noaugušās, maigās noriņas varēja sacensties ar vismīkstākajiem cilvēka rokas austiem paklājiem. Kājas mina jūras zaļumu, bet pār galvām mums šūpojās ūdens augu seģene. Vairāk nekā divi tūkstoši aļģu dzimtas, vītnēs savijušās, līgojās ūdens līmeņa virspusē. Es tur redzēju šūpojamies lentām līdzīgās fikusas, kā bumbas vai cauruļveidīgās laurencijas, kladostefijas ar šaurām lapām un kaktusiem līdzīgās vēdekļveidīgās rodimenas. Es novēroju, ka zaļie augi visvairāk turējās ūdens virspusē, kamēr sarkanie meklēja nelielu dziļumu, melnajiem un brūnajiem hidrofitiem atstādami pašas dziļākās okeana dzīles.
  Aļģes jeb ūdens augi patiešām ir pats brīnišķīgākais augs pasaules florā. Tur sastopami vislielākie, bet arī vismazākie zemeslodes augi. Ir tādi, kurus var saskaitīt četrdesmit tūkstošus uz pieciem kvadratmilimetriem, un atkal tādi, kuri vieni paši aizsniedz pieci simti metru lielu garumu.
  Mēs bijām atstājuši «Nautilu» apmēram pirms pusotrām stundām. Tuvojās dienvidus. To es nopratu no taisni krītošiem saules stariem, kuriem ūdenī nemanīja vairs nekāda lūzuma. Krāsu rotaļas maģija pamazām izgaisa, smaragda un safira atblāzmas nodzisa virs mūsu galvām. Mēs gājām pa smilkšu klajumu, un mūsu soļi atbalsojās ārkārtīgi skaļi. Pats mazākais troksnītis dzirdams tik spalgi, kā auss to uz sauszemes nebij pieradusi. Patiesībā ūdens ir četrreiz jūtīgāks skaņu novadītājs nekā gaiss.
  Tagad jūras dibens sāka spēji sliekties lejup. Gaisma kļuva vienmuļīga. Mes bijām nonākuši simts metru lielā dziļumā un pakļuvuši zem desmit atmosferu spiediena. Bet mans apģērbs bij tā ierīkots, ka es nesajutu ne mazākās neērtības. Tikai pirkstu locītavās samanīju tā kā stīvumu, bet arī tas drīz vien izzuda. Arī nogurums nebij nekāds lielais šajā man gluži nepierastajā uzvalkā un divu stundu ilgajā gājienā. Ūdens virzīts, es kustējos ārkārtīgi viegli un veikli.
  Trīs simti pēdu dziļumā nokļuvis, es gan vēl saskatīju saules starus, bet tomēr visai vāj. Nesenajam spilgtumam sekoja sarkanēja krēsla, kaut kas vidējs starp dienu un nakti. Tomēr saskatīt mēs visu varējām vēl pietiekoši skaidri un Rumkorfa aparatu darbā laist vēl nebij vajadzīgs.
  
  100
  
  Kapteinis Nemo piepeši apstājās un pagaidīja, kamēr es pieeju viņam klāt. Ar pirkstu viņš man norādīja uz kādu tumšu masu, kura netālu no mums rēgojās krēslā.
  — Tie būs Krespo meži, — es nodomāju — un nebiju maldījies.
  
  XVII
  ZEMŪDENS MEŽĀ
  
  Beidzot mēs bijām nonākuši pie šā meža, kurš, bez šaubām, bij viens no kapteiņa Nemo bezgalīgo īpašumu visskaistākajiem apgabaliem. Viņš to uzskatīja par savu īpašumu ar tādām pašām tiesībām kā pirmie cilvēki radīšanas pirmajās dienās. Un vispār kas gan apstrīdētu viņa tiesības uz šiem zemūdens īpašumiem? Kur gan vēl ir tāds pionieris, kas ar cirvi rokās iedrošinātos nākt un ielauzties šajos krēslainajos biezokņos?
  Mezā bij redzami lieli kokveidīgi augi. Kad bijām nonākuši tā plašajās velvēs, mani tūliņ pārsteidza koku saru savādais saaugums, kādu es vēl līdz šim nekur nebiju redzējis.
  Neviena zālīte nesliecās pa zemi, neviens krūma zariņš neizliecāss un nestiepās horizontalā virzienā. Itin viss tiecās pretim jūras virspusei. Vistievākie stiebri, vissīkākās škiedras stāvēja taisni kā dzelzs klūgas. Ūdens augi un lianas taisni perpendikulari stiepās augšup, piemērodamies apkārtējai raženajai auglībai. Visi šie augi stāvēja nekustīgi, un, kad es tos ar rokām noliecu, tie acumirklī atkal atliecās savā parastajā stāvoklī. Te bij vertikalitates valstība.
  Bet es drīz vien iedzīvojos šajos dīvainajos apstākļos, tāpat pieradu pie še valdošās pustumsas. Zeme mežā bij nosēta asām, grūti apejamām akmeņu šķautnēm. Zemūdens augu valsts man likās bagātāka un sarežģītāka nekā arktiskajā un tropiskajā joslā, kur tomēr nav tādas dažādības. Pēc kāda brīža es negribot biju sācis sajaukt to sadalījumu — zoofitus noturējis par hidrofitiem, dzīvniekus par augiem. Bet kas gan še nebūtu maldījies? Zemūdens pasaulē augi un dzīvnieki ir tuvu radniecīgi savā starpā.¹
  Es novēroju, ka visi šie augi tikai vieglītiņām saistīti pie zemes. Prāva auguma un bez saknēm — tie smilktājā, oļos vai gliemežnīcu slāņos nemeklē
  ———————
  ¹ 18. gadsmita beigās un 19. gas. sākumā zinātnieku vidū valdīja šāds aplams uzskats.
  
  101
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• Current Music: B12 — Hall Of Mirrors
• 2 commentsLeave a comment