June 17th, 2009

• 66., 67. lappuse
• 6/17/09 01:51 pm
• 5536 simboli, 29 minūtes. 190 simboli minūtē.
  
  * * *
  
  Es netraucēju viņa pārdomas, bet turpināju aplūkot visu, kas šajā brīnišķīgajā istabā vēl bij sakopots.
  Līdzās mākslas priekšmetiem te bij arī bagāta retu dabas produktu kolekcija. Galvenām kārtām kapteiņa Nemo paša savākto augu, gliemežu un tamlīdzīgu okeana iemītnieku izlase. Telpas vidū, elektriskas gaismas apmirdzēta, šļāca ūdens strūkla un izlija atpakaļ baseinā, kas bij darināts no milzīgas gliemežnīcas — tridaknas. Šim skaisti izrotātam moluska apvalkam bij mazākais savi seši metri, tātad tas apmērā pārsniedza pat tās krāšņās tridaknas, ko Venecijas republika savā laikā dāvināja Fransuā I un no kurām Parizes Sv. Silpicija baznīcai pagatavoti divi milzīgi kvēpināmie trauki.
  Apkārt šim baseinam skaistās, vara skrūvēm piestiprinātās vitrinās bij sakārtoti un novietoti jūras retumi, kādus jebkad redzējusi dabas zinātnieka acs. Viegli iedomāties, ar kādu specialista līksmi es tos aplūkoju.
  Zoofitu nodalījumā bij redzami divu šādu grupu interesantākie pārstāvji: polipi un adatādainie. Pirmajā grupā bij redzamas tubiporas, vēdekļveidīgās gorgonijas, maigie Sirijas sūkļi, Molukas salu koraļi, jūras spalvas, Norveģijas jūras brīnišķīgie augi, dažādas ombelilerijas, alcionarijas, vesela madreporu serija, kuras mans skolotājs Miln-Edvards tik gudri sadalījis nodalījumos un kuru vidū es ievēroju brīnišķīgās flabelinas, Burboņu salas okulinas, Antiļu salu «Neptuna ratus», visdažādākās koraļu sugas un visbeidzot dīvainos polipus, kuru savienojums veido veselas salas, kas kādā jaukā dienā kļūs par kontinentiem. Adatādainos, ko klāja bruņas, šeit pārstāvēja dažādas jūras zvaigznes, pantakrinas, komatulas, asterofonas, jūras eži, holoturijas utt. Tā bij vesela šās grupas individu kolekcija.
  Mazliet nervozāks konchiliologs¹ nudien apmulstu pie vitrinām, kurās bij izstādīti neskaitāmi molusku paraugi. Es tur saskatīju nesamaksājami vērtīgas kolekcijas, kuru sīkākam aprakstam man tomēr pietrūkst laika. Pēc atmiņas pieminēšu tikai krāšņo «karaļmēteli» no Indijas okeana; tā simetriski baltie plankumi spilgti atplaiksnījās uz sarkanbrūnā fona. Karalisko, adatām apaugušo, spilgti krāsaino spondili, reti sastopamu Eiropas muzejos, kuras vērtība pēc manas saprašanas sniedzas līdz divdesmit tūkstošiem franku. «Amuriņu» no Jaunholandes ūdeņiem, kurš arī visai reti sastopams. Senegales sirdsveidīgos eksotiskos dzīvniekus, baltās, trauslās divvāku gliemenes, kuras vislēnākā vēja pūsma var iznīcināt kā ziepju burbuli, Javas
  ———————
  ¹ Zinātnieks, kas pētī gliemjus. Red.
  
  66
  
  daudzējādās «laistītājas», lapu pārakmeņojumiem izrotātas, dabas zinātnieku augsti vērtējamās kaļķakmeņa caurules, veselu rindu pumpaiņu, gan Amerikas piekrastēs zvejotu dzeltenzaļganu, gan tumši brūnu no Australijas apvidiem, gan atrastu Meksikas jūras līcī, ievērojamu ar zvīņveidīgiem apvalkiem, un atkal dienvidjūrās mājojošos un it sevišķi reti sastopamos Jaunzelandes apkaimes «piešus». Tālāk vēl varu minēt brīnišķās, sērotās tellinas, ārkārtīgi vērtīgas citeras un venusas, Trankbara apvidus režģainās kadranas, marmorētus «zābaciņus» ar plaiksnojošām perlamutra zvīņām, Ķīnas jūras zaļos papagailīšus, tikpat kā nepazīstamo koenduli sugas konusu un dažādo pasugu porcelanveidīgas gliemenes, kuras Indijā un Afrikā tiek lietotas mūsu metala naudas vietā. Un tad Austrumindijas vērtīgo gliemezi «jūras lepnumu», litorinas, dofinilas, turitelas, jantinas, ovilas, volitas, olivas, mitras, arfas, ķiveres, purpurgliemjus, lūpaiņus, tritonus, ceritas, vārpstas, strombus, pteroceras, patellas, hialas, kleodoras un visas pārējās ārkārtīgi trauslās gliemežu sugas, ko zinātne nosauc visglaimīgākajiem vārdiem.
  Atsevišķā nodalījumā virknēs vijās visskaistākās, elektriskās ugunīs mirdzošās pērles: rožainas, Sarkanajā jūrā izzvejotas, zaļas, dzeltenas, zilas, melnas — visbrīnišķīgākās visu jūru pērles, starp tām arī dažu ziemeļjūru ēdamo gliemju, vārdu sakot, visretākie eksemplari. Dažas no šīm pērlēm bij lielākas par baloža olu un dārgākas par to, ko ceļotājs Tavernjē pārdeva Persijas šacham, bet skaistuma ziņā pārspēja pat imama Maskata pērli, ko es uzskatīju par visskaistāko pasaulē.
  Vispār šīs kolekcijas vērtība nemaz nebij aprēķināma. Kapteinim Nemo vajadzēja izdot miljonus, lai iegūtu šādu krājumu, un es sāku domāt, no kurienes viņam rodas nauda, lai apmierinātu savas kolekcionara iegribas, bet tajā acumirklī viņš man sacīja:
  — Jūs aplūkojat manas gliemežnīcas, profesora kungs. Patiešām, tās var interesēt dabas zinātnieku, bet man personīgi tām vēl kāda cita, valdzinošāka nozīme. Es tās esmu izzvejojis pats ar savu roku, un nav nevienas jūras, kuru es nebūtu pārmeklējis.
  — Es saprotu, kapteiņa kungs, saprotu, kāds prieks atrasties starp šādām bagātībām. Jūs esat no tiem, kuri paša spēkiem ieguvuši savus dārgumus. Nevienam Eiropas muzejam nav tādas jūras retumu kolekcijas. Bet, ja nu es izšķiežu savas uzslavas tai, kas tad man vēl atliks kuģim, kurš to nes? Es nebūt negribu ielauzties jūsu noslēpumos. Un tomēr man jāatzīstas, ka «Nautils» ar savu dzinējspēku, ar mašinām, kas to virza, ar visām
  
  67
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 2 commentsLeave a comment

• 68., 69. lappuse
• 6/17/09 04:07 pm
• 20 minūtes, 4622 simboli.
  
  * * *
  
  tā ierīcēm visaugstākā mērā kairina manu ziņkāri. Es redzu pie šīs telpas sienām sakārtus pilnīgi nepazīstamus instrumentus. Vai drīkstu vaicāt?...
  — Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo atbildēja, — es jums jau teicu, ka uz šā kuģa esat pilnīgi brīvs, neviena «Nautila» nodaļa jums nav aizliegta. Ja gribat, varat aplūkot to sīki jo sīki, un man būs patīkami jūs pavadīt.
  — Nezinu, kā jums pateikties, kapteiņa kungs, bet es nevēlos jūsu laipnību velti izlietot. Es tikai gribētu zināt, kādiem nolūkiem domāti šie fizikas instrumenti.
  — Profesora kungs, gluži tādi paši instrumenti atrodas manā istabā — un tur es gribu jums pastāstīt par to lietošanas veidu. Bet vispirms nāciet aplūkot kajiti, kura jums ierīkota. Jums taču jāzina, kādos apstākļos dzīvosiet uz «Nautila».
  Pa vienām no visos ieapaļajos stūros ierīkotām durvīm es kopā ar kapteini Nemo izgāju šaurā kuģa gaitenī. Kapteinis mani aizvadīja kuģa priekšējā galā, un tur es neatradu vis kajiti, bet eleganti iekārtotu istabu ar gultu, tualetes galdu un citām mēbelēm.
  Man tikai atlika pateikties namatēvam.
  — Jūsu istaba ir līdzās manējai, — viņš teica, kādas durvis atvērdams, — bet no manas istabas nokļūst tieši tajā, kuru nupat atstājām.
  Es iegāju kapteiņa istabā. Tā bij ārkārtīgi vienkārši ierīkota un gandrīz atgādināja mūka celli. Tur bij vienīgi dzelzs gultiņa, rakstāmgalds un nedaudzi tualetes piederumi. Telpa bij tikai pa pusei apgaismota. Nekāda greznuma nemanīja, te atradās pats nepieciešamākais.
  Kapteinis Nemo norādīja man kādu sēdekli.
  — Sēstieties, lūdzu, — viņš teica.
  Es apsēdos, un kapteinis iesāka stāstīt.
  
  XII
  VISS TIKAI AR ELEKTRĪBU
  
  — Profesora kungs, — kapteinis Nemo teica, rādīdams pie sienām novietotos instrumentus, — te ir visi «Nautila» vadīšanai nepieciešamie rīki. Te, tāpat kā salonā, viņi ir pastāvīgi manu acu priekšā, un no tiem es ik mirkli redzu mūsu atrašanās vietu un virzienu. Daži no tiem jums būs pazīstami,
  
  68
  
  piemēram, šis termometrs, kas rāda «Nautila» iekšējo telpu temperaturu; barometrs, kas rāda gaisa spiedienu un gaidāmās laika pārmaiņas; higrometrs gaisa mitruma noteikšanai; šī stikla caurule, kuras saturs sadalīdamies ziņo par vētras tuvošanos; kompass, kurš norāda kuģa virzienu; sekstants, kas pēc saules augstuma noteic platuma gradu; chronometri, ar kuru palīdzību mēs nosakām garuma gradu, un, vispēdīgi, dienas un nakts tālskati, ar kuriem es izlūkoju katru vietu apvārsnī, kad «Nautils» paceļas virs ūdens.
  — Tie visi ir jūras braucēju parastie instrumenti, — es atteicu, — tos es visus pazīstu. Bet te, bez šaubām, ir arī vēl citi, kas speciali kalpo «Nautila» vajadzībām. Vai šī ciparotā plāksne ar kustīgo adatu nav manometrs?
  — Tas patiešām ir manometrs. Saskardamies ar ūdeni, tas rāda ārējo ūdens spiedienu un līdz ar to dziļumu, kādā mans kuģis patlaban atrodas.
  — Un šīs savādās zondes?
  — Tās ir termoelektriskās zondes, kuras rāda dažādo ūdens slāņu siltumu.
  — Un tie instrumenti, kuru nozīme man gluži sveša?
  — Te man jums, profesora kungs, jāsniedz plašāks paskaidrojums. Uzklausieties, lūdzu, —- kapteinis Nemo sacīja.
  Kādu brīdi viņš klusēja, tad atsāka:
  — Dabā ir lielisks, paklausīgs, ātrs un viegli rīkojams spēks, kas pilnīgi pārvalda manu kuģi. Viss te notiek tikai ar tā palīdzību. Šis spēks dod man gaismu, siltumu; tas ir visas manas mechaniskās ierīces dvēsele. Un šis spēks ir elektrība.
  — Elektrība! — es iesaucos pārsteigts.
  — Jā, profesora kungs.
  — Tomēr, kapteiņa kungs, jūsu kuģa gaitas ātrums grūti savienojams ar elektrības pazīstamo spēku. Līdz šim tās dinamiskā iespēja bij diezgan aprobežota, un to lietoja tikai atsevišķos sīkākos gadījumos.
  — Profesora kungs, — kapteinis Nemo atsaucās, — mani elektrības izmantošanas līdzekļi ir neparasti — tas ir viss, ko es jums varu teikt.
  — Es negribu uzmākties, kapteiņa kungs, bet tomēr esmu ārkārtīgi pārsteigts par jūsu sasniegumiem. Atļausiet vēl vienu jautājumu, uz kuru jūs varat arī neatbildēt, ja tas jums liekas nevietā. Elementi, kurus jūs lietojat šī brīnišķā dzinējspēka ražošanai, taču ātri nolietojas. Piemēram, kā jūs papildināt savus cinka krājumus, ja jums nav nekādu sakaru ar sauszemi?
  — Uz jūsu jautājumu viegli atbildēt, — kapteinis Nemo tūliņ atteica.
  
  69
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 70. lappuse
• 6/17/09 05:26 pm
• 11 minūtes, 2385 simboli.
  
  * * *
  
  — Vispirms man jums jāaizrāda, ka jūras dzelmē ir tādi cinka, dzelzs, sudraba un zelta noslāņojumi, kurus derētu gan izmantot. No zemes metaliem es neņemu nekā, vienīgi jūra man sniedz visu, kas nepieciešams manas elektrības radīšanai.
  — Vienīgi jūra?
  — Jā, profesora kungs. Un līdzekļu tās iegūšanai man arī netrūkst. Savienodams visus vadus, kuri nogremdēti dažādos dziļumos, es varētu dabūt elektrisko strāvu no ūdens slāņu nevienādas temperaturas, tomēr es izlietoju citu, praktiskāku sistemu.
  — Kādu?
  — Jums būs zināms jūras ūdens sastāvs. Katrā tūkstotī gramu atrodas deviņdesmit seši un pus procenta ūdens un apmēram divi ar trešdaļu procenta chlora natrija. Bez tam tas nelielos daudzumos satur chlora kalciju, chlora magniju un kaliju, broma magniju, sulfata magniju un karbonata kaļķus, jūs redzat, ka chlora natrijs tur atrodams pietiekošā daudzumā. Un to tad es arī atdalu no jūras ūdens un izlietoju nepieciešamo elementu pagatavošanai.
  — Natriju?
  — Jā gan, profesora kungs. Natriju ar dzīvsudrabu sajaucot, rodas maisījums, kurš atvieto cinku Bunzena elementu kopā. Dzīvsudrabs nekad nenolietojas. Natrijs gan ar laiku izsīkst, bet jūra man to piegādā pietiekošā daudzumā. Man jums jāsaka, ka natrija baterijas uzskatāmas par visstiprākām un ka to elektromotoriskais spēks ir divkārt lielāks par cinka bateriju spēku.
  — Es saprotu labi, kapteiņa kungs, cik liela nozīme natrijam tajos apstākļos, kuros jūs dzīvojat. Jūrā tas ir atrodams. Labi. Bet taču vispirms tas jādabū rokā, pareizāk sakot, jādestilē. Kā jūs to darāt? Šķiet gan, ka jūsu baterijas pašas arī varētu jums kalpot šajā ekstrahēšanas procesā; bet, ja gluži nemaldos, mašinu patērējamais natrija daudzums ekstrahēšanas procesā pārsniedz to, ko tās tai pašā laikā spēj ražot. Iznāk, ka natrija ekstrahēšanai jūs patērējat vairāk, nekā saņemat pretī!
  — Tāpēc, profesora kungs, es natriju neiegūstu ar baterijām, bet tam nolūkam vienkārši lietoju akmeņogles, ko izrok no zemes.
  — No zemes? — es iesaucos pārsteigts.
  — Ja jums patīk, sacīsim — no jūras, — kapteinis Nemo atbildēja.
  — Tātad jūs esat ierīkojis zemūdens ogļraktuves?
  — Aronaksa kungs, jums būs gadījums redzēt mani darbā. Lūdzu tikai
  
  70
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 71., 72., 73. lappuse
• 6/17/09 06:54 pm
• Klabināšanas statistika: 38 minūtes, 7560 simboli.
  
  * * *
  
  mazliet paciesties, un tam jums laika diezgan. Tikai vienu iegaumējiet: jūra man sniedz itin visu. Viņa man dod elektrību, elektrība savukārt «Nautilam» sniedz siltumu, gaismu un dzinējspēku, vārdu sakot, dzīvību.
  — Izņemot gaisu, ko jūs elpojat.
  — Ai! Es varētu ražot arī elpošanai nepieciešamo gaisu, bet tas man nav vajadzīgs, jo es taču varu pēc patikas pacelties virs ūdens līmeņa. Bet, ja elektrība man arī neražo elpojamo gaisu, tad mazākais tā iedarbina milzīgos sūkņus, ar kuriem gaisu sadzen specialos rezervuaros, un tas man dod iespēju uzturēties okeana dziļumos tik ilgi, cik tas vajadzīgs.
  — Kapteiņa kungs, — es teicu, — man atliek tikai izbrīnīties. Acīm redzami jūs esat atklājis to, ko cilvēki, bez šaubām, kādreiz atklās, proti; elektrības īsto dinamisko spēku.
  — Es nezinu, vai viņi atklās to, — kapteinis dzedri atteica. — Lai nu būtu kā būdams, jūs zināt, kur es vispirmāk pielietoju šo neatsveramo spēku. Tas mūs apgaismo vienmērīgāk un ilgāk kā pati saule. Bet tagad aplūkojiet šo pulksteni; tas arī ir elektrisks un iet precizāk nekā vislabākie chronometri. Es to pēc itaļu pulksteņu parauga esmu iedalījis divdesmit četrās stundās, jo man neeksistē ne diena, ne nakts, ne saule, ne mēness; bet vienīgi šī mākslīgā gaisma, ko es ņemu līdzi jūras dzīlē. Paskatieties, patlaban ir desmit no rīta.
  — Jā, tieši desmit.
  — Un te būs vēl viens elektrības lietošanas veids. Šī ciparotā plāksne, kas te pie sienas jūsu priekšā, norāda «Nautila» gaitas ātrumu. Elektrisks vads savieno to ar lagas skrūvi, un tās rādītāja adata man pilnīgi pasaka, cik ātri kuģis katrreiz brauc. Paraugieties, patlaban mēs braucam ar mērenu ātrumu — piecpadsmit jūdzes stundā.
  — Tas ir tik brīnišķīgi! — es izsaucos. — Saprotu labi, ka esat rīkojies pareizi, izlietodams elektrības spēku, kas savā laikā izskaudīs vēju, ūdeni un tvaika dzinējspēku.
  — Mēs vēl neesam galā, — kapteinis Nemo ieminējās, celdamies kājās. — Ja jums patiktu man sekot, mēs varētu iet aplūkot «Nautila» pakaļējo daļu.
  Patiešām, es biju jau iepazinis visu zemūdens kuģa priekšējo daļu, kurai no centra līdz priekšgala taranam bij šāda iekārta: piecus metrus gara ēdamistaba, ar ūdens necaurlaidēju sienu nosķirta no bibliotekas, arī piecus metrus gara; tad lielais, desmit metru garais salons, ar tādu pašu starpsienu nošķirts no piecus metrus garās kapteiņa istabas; tālāk man ierādītā
  
  71
  
  divarpus metrus garā kajite un, beidzot, gaisa rezervuara telpa, septiņarpus metrus gara, kura sniedzās līdz pašam kuģa priekšvadnim. Tātad šīs daļas garums bij trīsdesmit pieci metri. Ūdens necaurlaidējās sienās bij ierīkotas kaučuka aizšaujamiem hermetiski noslēdzamas durvis gadījumam, ja «Nautils» dabūtu sūci.
  Es sekoju kapteinim Nemo pa kuģa sānu gaiteņiem, un tā mēs nokļuvām vidustelpās. Tur ūdens necaurlaidēju sienu spraugā bij redzams kaut kas līdzīgs akai. Sienai piestiprinātas dzelzs kāpnes veda augšup. Es apvaicājos kapteinim, kādam nolūkam domātas šīs kāpnes.
  — Pa tām var nokļūt pie laivas, — viņš atbildēja.
  — Kā? — es iesaucos izbrīnījies. — Vai tad jums ir arī laiva?
  — Bez šaubām. Priekšzīmīga laiva, viegla un negrimstoša, ar kuru var vizināties un zvejot.
  — Bet, ja to gribat lietot, jums katrā ziņā jāpaceļas virs jūras līmeņa.
  — Nebūt nē. Laiva novietota specialā iedobumā «Nautila» korpusa augšējā malā ārpusē. Tā ir hermetiski noslēdzama, nelauž cauri ūdeni un piestiprināta ar stiprām skrūvēm. Šīs kāpnes noved pie kuģa virsū ierīkotas atveres cilvēka resnumā, kurai tieši pretī ir tāda pati atvere laivas sānos. Pa šo divkāršo atveri es iekļūstu laivā. Aiz manis aizslēdz sienu, proti, «Nautila» atveri, es pats ar skrūves palīdzību atslēdzu laivu, atsvabinos no kuģa, un tā ārkārtīgi strauji uzšaujas augšup virs jūras līmeņa. Tur es atveru līdz tam rūpīgi noslēgto lūku izejai uz laivas klāja, uzvelku buras vai ņemu rokās airus un sāku vizināties.
  — Bet kā tad jūs nokļūstat atpakaļ kuģī?
  — Es neatgriežos, profesora kungs, tas pats paceļas pie manis.
  — Pēc jūsu pavēles?
  — Pēc manas pavēles. Elektrisks vads savieno mani ar kuģi. Es nosūtu telegramu, un ar to pietiek.
  — Patiešām! — es iesaucos, gluži apdullis no visiem šiem brīnumiem. — Tas taču ir tik vienkārši!
  Izgājis cauri priekšiņai, kur atradās kāpnes, kas veda uz klāju, es nokļuvu divus metrus garā kajitē, kur Konsels ar Nedu Lendu patlaban ņēmās notiesāt lieliskās brokastis. Tad atvērās kādas durvis, un es ieraudzīju trīs metrus garu virtuves telpu, kas atradās starp kuģa plašajām pārtikas produktu krātuvēm.
  Tur elektrība, spēcīgāka un paklausīgāka nekā gāze, izpildīja visus nepieciešamos darbus. Metala vadi zem plītīm novadīja platina ierīcē kar-
  
  72
  
  stumu, ko varēja lietot un regulēt pēc patikas. Ar elektrību karsēja arī destilacijas mašinas, un tās iztvaikošanas ceļā sagādāja lielisku dzeramu ūdeni. Aiz virtuves atradās vannas istaba, kur krāni pēc vēlēšanās piegādāja siltu vai aukstu ūdeni.
  Tālāk bij kuģa ļaužu telpa, piecus metrus gara. Bet tur durvis bij noslēgtas, un es nedabūju aplūkot tās iekārtu, pēc kuras varētu spriest par šā kuģa apkalpei nepieciešamo cilvēku skaitu.
  Gaiteņa galā bij redzama parasta siena, kas kuģa ļaužu kajiti atdalīja no mašinu telpām. Durvis atvērās, un es atrados telpā, kur kapteinis Nemo, acīm redzami pirmās šķiras inženieris, bij novietojis kuģa dzinējas mašinas.
  Šī spilgti apgaismotā mašinu telpa bij mazākais divdesmit metru gara. Tā bij sadalīta divās daļās — pirmajā ievietota elektrības ražotāja ierīce, bet otrā mechanisms, kas dzina kuģa skrūvi.
  Vispirms mani pārsteidza sui generis¹ smarža šajā telpā. Kapteinis tūliņ ievēroja manu izbrīnu.
  — Tās ir gāzes, ko atdala izlietojamais natrijs, tomēr tā tikai nesvarīga neērtība. Katru rītu mēs brīvā gaisā pamatīgi izvēdinām savu kuģi.
  Es ar viegli saprotamu interesi aplūkoju «Nautila» mašinas.
  — Jūs redzat, es nelietoju Rumkorfa, bet gan Bunzena elementus, — kapteinis Nemo paskaidroja. — Pirmie man būtu par vājiem. Bunzena elementu ir mazāk, bet tie spēcīgāki, un izmēģinājumi pierādījuši, ka tas vissvarīgākais. Ražotā eletrība ar milzu elektromagnetu palīdzību tiek novadīta uz telpu, kur atrodas sevišķas sistemas virzuļi un zobrati, kas griež skrūves veltni. Skrūve ir seši metri diametrā, garums — astoņarpus metri, bet apgriezieni sasniedz simts divdesmit sekundē.
  — Un brauciena ātrums?
  — Piecdesmit jūdzes stundā.
  Šeit bij kāds noslēpums, bet es nepūlējos to uzminēt. Kā elektrība varēja iedarboties ar tādu neticamu spēku? No kurienes īsti cēlās šī gandrīz neierobežojamā vara? Vai gan šis spēks slēpās sevišķās spoļu ierīcēs? Vai varbūt kādā nepazīstamā transmisiju veidā, kas virzuļus varēja kustināt neiedomājami ātri? To es nespēju izprast.
  — Kapteini Nemo, — es ieminējos, — esmu redzējis rezultatus un nemēģinu tos izskaidrot. Es redzēju «Nautilu» manevrējam ap «Ābramu Lin-
  ————————
  ¹ Savāda (lat.) Red.
  
  73
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 74., 75. lappuse
• 6/17/09 07:35 pm
• Drukāšanas statistika: 27 minūtes, 5102 simboli.
  
  * * *
  
  kolnu» un zinu tā ātrumu. Bet nepietiek vien braukt, jāzina taču — uz kurieni braukt! Nepieciešama iespēja virzīt kuģi uz labo un kreiso pusi, uz augšu un uz leju. Kā jūs iespējat nolaisties dziļumā, kur sastopaties ar simt atmosferu spiediena pretspēku? Kā jūs atkal paceļaties virs jūras līmeņa? Un, pēdīgi, — kā jūs noturaties tajā dziļumā, kāds jums nepieciešams? Varbūt es esmu uzmācīgs, jums visu to jautādams?
  — Nemaz nē, profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja pēc nelielas vilcināšanās, — jo jūs jau nekad netiksiet prom no šā zemūdens kuģa. Nāciet salonā! Tur ir mana īstā darbistaba, un tur jūs uzzināsiet par «Nautilu» visu, kas jums vajadzīgs.
  
  XIII
  DAŽI SKAITĻI
  
  Pēc dažiem acumirkļiem mēs jau sēdējām salonā uz dīvana un smēķējām cigaru. Kapteinis izplēta man priekšā kādu zīmējumu. Tas bij «Nautila» šķērsgriezuma plāns. Un tad viņš iesāka savu paskaidrojumu:
  — Redziet, Aronaksa kungs, tādi ir tā kuģa būves samēri, uz kura patlaban braucat. Viņa korpuss ir stipri slaids, galos konusveidīgi asināts cilindrs. Viņa forma ir līdzīga cigaram, arī Londonā jau būvē šāda veida kuģus. Šā cilindra garums no viena gala līdz otram ir tieši septiņdesmit metru, bet lielākais platums astoņi metri. Tā konstrukcijā garuma attiecības pret platumu nav desmit pret vienu, kā tas pieņemts jūsu ātrbraucēju kuģu būvēs, bet tā līnijas ir pietiekoši slaidas un izliekums mērens, lai izspiestais ūdens viegli noslīdētu garām un nekādi netraucētu kuģa gaitu.
  Pēc šiem samēriem jūs viegli aprēķināsiet «Nautila» virspuses un apjoma lielumu. Viņa virspusei ir tūkstoš vienpadsmit kvadratmetri un četrdesmit pieci centimetri, bet apjoms — tūkstoš pieci simti un divas desmitdaļas kubikmetra; tas nozīmē, ka ūdenī pilnīgi iegrimis, viņš izpiež pieci simti kubikmetrus jeb tonnas ūdens.
  Strādādams pie šā zemūdens kuģa plāniem, es gribēju, lai līdzsvara stāvoklī tas ar deviņām desmitdaļām iegrimtu ūdenī un tikai viena desmitā paliktu laukā. Tad, saprotams, tam būtu arī jāizspiež tikai deviņas desmitdaļas sava apjoma, proti, tūkstoš trīs simti piecdesmit sešus kubikmetrus un četrdesmit astoņus centimetrus un arī pašam jāsver tikpat daudz tonnu. Kuģi būvējot, man vajadzēja paturēt aprēķinā šo svaru.
  
  74
  
  «Nautilam» ir divkāršs korpuss — iekšējais un ārējais, — tie savienoti ar T veida dzelzs stieņiem, tāpēc viņš ir ārkārtīgi izturīgs. Patiesībā, pateicoties šai šūnveidīgajai būvei, tas iztur triecienu, it kā būtu masivs dzelzs klucis. Vņa sienas nemaz nevar ieliekties, tās turas pašas par sevi un nevis ar kniežu palīdzību. Rūpīgā materiala izvēle un pilnīgi viengabalainā konstrukcija to nodrošina pret jebkādām jūras bangām.
  Abi korpusi pagatavoti no cieta tērauda plāksnēm, tā blīvums attieksmē pret ūdeni ir septiņas astoņas desmitdaļas. Iekšējais korpuss ir piecus centimetrus biezs un sver trīs simti deviņdesmit četras un deviņdesmit sešas simtdaļas tonnas. Ārējais korpuss — piecdesmit centimetrus augstais un divdesmit piecus centimetrus platais un sešdesmit divas tonnas smagais ķīlis, mašinas, balasts, dažādi citi piederumi un ierīces, starpsienas un iekšējie balsti kopā sver deviņi simti sešdesmit un sešdesmit divas simtdaļas tonnas, bet kopā ar agrāk minētajām trīs simti deviņdesmit četrām un deviņdesmit sešām simtdaļām tonnas iznāk tūkstoš trīs simti piecdesmit un četrdesmit astoņas simtdaļas tonnas. Vai jums tas skaidrs?
  — Pilnīgi, — es atbildēju.
  — Tātad, — kapteinis atsāka, tādos apstākļos «Nautils» ar vienu desmito daļu paliek virs ūdens. Bet, ja man būtu tā tilpuma desmitdaļas lieli rezervuari, proti, ja tie uzņemtu simt piecdesmit un septiņdesmit divas simtdaļas tonnas lielu svaru un ja es tos piepildītu ar ūdeni, tad mans kuģis izspiestu tūkstoš pieci simti septiņas tonnas ūdens, tas ir, tikpat daudz, cik sver viņš pats, un pilnīgi iegrimtu ūdenī. Tā tas arī patiesībā notiek, profesora kungs. Šādi rezervuari ierīkoti «Nautila» iekšējo telpu apakšdaļā. Kad es atveru krānus, tie piepildās ar ūdeni un kuģis nogrimst līdz jūras līmenim.
  — Labi, kapteiņa kungs, bet man liekas, ka nu tikai vēl sākas pats grūtākais jautājums. Es vēl saprotu, ka tā jūs varat nogremdēt kuģi līdz jūras līmenim. Bet vai zem šā līmeņa jūsu zemūdens kuģim nav jāiztur pretspiediens no apakšas uz augšu, kura lielumu var rēķināt vienu atmosferu uz katrām trīsdesmit pēdām ūdens jeb apmēram kilogramu uz katru kvadratcentimetru?
  — Pilnīgi pareizi, profesora kungs.
  — Un, tā kā jūs visu savu «Nautilu» nepiepildāt ar ūdeni, es nesaprotu, kā jūs varat nolaisties pavisam jūras dibenā?
  — Profesora kungs, — kapteinis Nemo uz to atbildēja, — nevajag sajaukt statiku ar dinamiku, jo tad nokļūst dziļos maldos. Nemaz nevajag
  
  75
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 76., 77. lappuse
• 6/17/09 10:39 pm
• Pirksti dancoja pa klaviatūru šādi: 27 minūtes, 5283 simboli.
  
  * * *
  
  lielu pūļu, lai nolaistos okeana dibenā, jo katram ķermenim ir, tā sakot, tieksme šķelt pretestību. Vai jūs sekojat maniem apsvērumiem?
  — Es klausos, kapteiņa kungs.
  — Lai noteiktu, par cik jāpavairo «Nautila» svars, lai kuģis varētu iegrimt dzelmē, man jāpatur prātā tikai tas pakāpeniskais ūdens spiediena samazinājums, kāds rodas no augšējo slāņu spiediena dažādos dziļumos.
  — Tas viegli saprotams, — es atbildēju.
  — Jāņem vērā — lai gan ūdens ir saspiežams, taču šī ūdens īpašība stipri ierobežota. Un tiešām, pēc visjaunākiem pētījumiem, šo spiedienu rēķina četri simti trīsdesmit sešas desmitmiljonu daļas uz katru atmosferu vai katrām trīsdesmit pēdām dziļuma. Tātad tūkstoš metru dziļumā jāņem vērā apjoma samazināšanās zem tūkstoš metru augsta ūdens staba vai simts atmosferu spiediena. Šī samazināšanās tādā kārtā aprēķināma četri simti trīsdesmit sešās simttūkstošdaļās. Tātad man kuģa smagums — tūkstoš pieci simti septiņas un divas desmitdaļas tonnas — jāpavairo ar tūkstoš pieci simti trīspadsmit un septiņdesmit septiņām simtdaļām tonnas. Svars tātad pavairojams ne vairāk par sešām un piecdesmit septiņām simtdaļām tonnas.
  — Tikai?
  — Tikai, Aronaksa kungs, un šī aprēķina pareizību viegli var pārbaudīt. Man ir papildu rezervuari ar simts tonnu lielu tilpumu. Es tātad varu nolaisties ievērojamā dziļumā. Ja nu es gribu pacelties virs līmeņa, man tikai jāizlaiž šis ūdens un pilnīgi jāiztukšo visi rezervuari, lai «Nautils» ar vienu desmitdaļu sava apjoma paceltos virs jūras līmeņa.
  Pret šiem skaitļu apstiprinātiem secinājumiem man nebij nekā ko iebilst.
  — Es piekrītu jūsu aprēķiniem, kapteiņa kungs, — es teicu, — un būtu arī gluži aplam mēģināt tos apstrīdēt, jo katra diena apliecina to pareizību. Bet man tomēr radās vēl kāds grūti paveicams kavēklis.
  — Kāds, profesora kungs?
  — Tūkstoš metru dziļumā «Nautila» sienām taču jāiztur simts atmosferu liels spiediens. Ja nu jūs gribat iztukšot savus papildu rezervuarus, lai samazinātu kuģa svaru un paceltos virspusē, tad jūsu sūkņiem jāpārvar šis simts atmosferu spiediens, tas ir, simts kilogramu uz ikvienu kvadratcentimetru... Un tas prasīs tādu spēku...
  — Kādu tikai elektrība man var dot, — kapteinis Nemo pārtrauca mani. — Es atkārtoju, profesora kungs, ka manu mašinu dinamiskā iespēja ir gandrīz vai neaprobežojama. «Nautila» sūkņiem ir milzīgs spēks, par to jūs paši
  
  76
  
  varējāt pārliecināties, kad to ūdens strāvas kā spēcīga straume gāzās pret «Ābramu Linkolnu». Tomēr savus papildu rezervuarus es lietoju tikai, lai sasniegtu vidējo — tūkstoš pieci simti līdz divi tūkstoši metru dziļumu. Es taupu savas mašinas. Ja man rodas iedoma apmeklēt okeana dzīles divas vai trīs ljē¹ zem okeana līmeņa, es lietoju citādus, mazliet sarežģītākus, tomēr tikpat drošus manevrus.
  — Kādus, kapteiņa kungs?
  — Tad man jums jāpastāsta, kādā kārtā «Nautils» vispār tiek vadīts.
  — Es ļoti vēlētos to dzirdēt.
  — Lai pagrieztu šo kuģi uz labo vai kreiso pusi, lai virzītu taisni uz priekšu, vārdu sakot, lai vadītu to horizontalā virzienā, es lietoju parastu stūri, piestiprinātu ķīļa galā pie resna baļķa. Šo stūri virza stūres rats un stūres troses. Bet es varu «Nautilu» virzīt arī no augšas lejup un no lejas augšup, proti, vertikalā virzienā; šai vajadzībai es lietoju divas sānos piestiprinātas, kustināmas, dažādi izliecamas ieslīpas plātnes; tās var ieņemt jebkuru stāvokli, un tās iedarbina no iekšējām telpām stipri virzuļi. Ja plātnes nostādītas paraleli kuģim, tad tas iet horizontalā virzienā. Ja tās pagriež slīpi, kuģis, skrūves dzīts, saskaņā ar slīpnes leņķi vai nu grimst pa manis izvēlēto diagonales garumu, vai arī paceļas augšup, tāpat sekodams šai diagonalei. Bet, ja man iepatīkas pacelties augšup sevišķi ātri, es apturu skrūvi, un kuģis no ūdens spiediena pa vertikali šaujas tikpat ātri, kā ūdeņraža piepildīts balons uzlido gaisā.
  — Bravo, kaptein! — es iesaucos. — Bet kā stūrmanis var ieturēt to ceļu pa ūdeņiem, ko jūs viņam norādāt?
  — Stūrmanis atrodas stikla kabines iedobumā «Nautila» korpusa augstākajā vietā. Šā iedobuma iluminatora stikli ļoti biezi un lēcveidīgi.
  — Vai tie spēj izturēt tik lielu spiedienu?
  — Pilnīgi. Pret triecienu vārīgajam kristalam un tomēr piemīt ievērojama pretestības spēja. Zvejas mēginājumos ar elektrības palīdzību Ziemeļjūrā 1864. gadā šādas materijas plāksnes bij tikai septiņus milimetrus biezas; izrādījās, ka tās iztur sešu atmosferu spiedienu un pie tam laizdamas cauri spēcīgos siltos starus. Turpretī mani stikli ir divdesmit vienu centimetru biezi, tātad trīsdesmit reizes stiprāki par nupat minētajiem.
  — Saprotu, kapteiņa kungs. Bet, galu galā, lai varētu redzēt, gaismai nepieciešams lauzt tumsas varu; es nevaru iedomāties, kā jūras bezdibeņa naktī...
  ———————
  ¹Ljē = 4 kilometri. Red.
  
  77
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment