purvainais
purvainais
- 71., 72., 73. lappuse
- 6/17/09 06:54 pm
- Klabināšanas statistika: 38 minūtes, 7560 simboli.
* * *
mazliet paciesties, un tam jums laika diezgan. Tikai vienu iegaumējiet: jūra man sniedz itin visu. Viņa man dod elektrību, elektrība savukārt «Nautilam» sniedz siltumu, gaismu un dzinējspēku, vārdu sakot, dzīvību.
— Izņemot gaisu, ko jūs elpojat.
— Ai! Es varētu ražot arī elpošanai nepieciešamo gaisu, bet tas man nav vajadzīgs, jo es taču varu pēc patikas pacelties virs ūdens līmeņa. Bet, ja elektrība man arī neražo elpojamo gaisu, tad mazākais tā iedarbina milzīgos sūkņus, ar kuriem gaisu sadzen specialos rezervuaros, un tas man dod iespēju uzturēties okeana dziļumos tik ilgi, cik tas vajadzīgs.
— Kapteiņa kungs, — es teicu, — man atliek tikai izbrīnīties. Acīm redzami jūs esat atklājis to, ko cilvēki, bez šaubām, kādreiz atklās, proti; elektrības īsto dinamisko spēku.
— Es nezinu, vai viņi atklās to, — kapteinis dzedri atteica. — Lai nu būtu kā būdams, jūs zināt, kur es vispirmāk pielietoju šo neatsveramo spēku. Tas mūs apgaismo vienmērīgāk un ilgāk kā pati saule. Bet tagad aplūkojiet šo pulksteni; tas arī ir elektrisks un iet precizāk nekā vislabākie chronometri. Es to pēc itaļu pulksteņu parauga esmu iedalījis divdesmit četrās stundās, jo man neeksistē ne diena, ne nakts, ne saule, ne mēness; bet vienīgi šī mākslīgā gaisma, ko es ņemu līdzi jūras dzīlē. Paskatieties, patlaban ir desmit no rīta.
— Jā, tieši desmit.
— Un te būs vēl viens elektrības lietošanas veids. Šī ciparotā plāksne, kas te pie sienas jūsu priekšā, norāda «Nautila» gaitas ātrumu. Elektrisks vads savieno to ar lagas skrūvi, un tās rādītāja adata man pilnīgi pasaka, cik ātri kuģis katrreiz brauc. Paraugieties, patlaban mēs braucam ar mērenu ātrumu — piecpadsmit jūdzes stundā.
— Tas ir tik brīnišķīgi! — es izsaucos. — Saprotu labi, ka esat rīkojies pareizi, izlietodams elektrības spēku, kas savā laikā izskaudīs vēju, ūdeni un tvaika dzinējspēku.
— Mēs vēl neesam galā, — kapteinis Nemo ieminējās, celdamies kājās. — Ja jums patiktu man sekot, mēs varētu iet aplūkot «Nautila» pakaļējo daļu.
Patiešām, es biju jau iepazinis visu zemūdens kuģa priekšējo daļu, kurai no centra līdz priekšgala taranam bij šāda iekārta: piecus metrus gara ēdamistaba, ar ūdens necaurlaidēju sienu nosķirta no bibliotekas, arī piecus metrus gara; tad lielais, desmit metru garais salons, ar tādu pašu starpsienu nošķirts no piecus metrus garās kapteiņa istabas; tālāk man ierādītā
71
divarpus metrus garā kajite un, beidzot, gaisa rezervuara telpa, septiņarpus metrus gara, kura sniedzās līdz pašam kuģa priekšvadnim. Tātad šīs daļas garums bij trīsdesmit pieci metri. Ūdens necaurlaidējās sienās bij ierīkotas kaučuka aizšaujamiem hermetiski noslēdzamas durvis gadījumam, ja «Nautils» dabūtu sūci.
Es sekoju kapteinim Nemo pa kuģa sānu gaiteņiem, un tā mēs nokļuvām vidustelpās. Tur ūdens necaurlaidēju sienu spraugā bij redzams kaut kas līdzīgs akai. Sienai piestiprinātas dzelzs kāpnes veda augšup. Es apvaicājos kapteinim, kādam nolūkam domātas šīs kāpnes.
— Pa tām var nokļūt pie laivas, — viņš atbildēja.
— Kā? — es iesaucos izbrīnījies. — Vai tad jums ir arī laiva?
— Bez šaubām. Priekšzīmīga laiva, viegla un negrimstoša, ar kuru var vizināties un zvejot.
— Bet, ja to gribat lietot, jums katrā ziņā jāpaceļas virs jūras līmeņa.
— Nebūt nē. Laiva novietota specialā iedobumā «Nautila» korpusa augšējā malā ārpusē. Tā ir hermetiski noslēdzama, nelauž cauri ūdeni un piestiprināta ar stiprām skrūvēm. Šīs kāpnes noved pie kuģa virsū ierīkotas atveres cilvēka resnumā, kurai tieši pretī ir tāda pati atvere laivas sānos. Pa šo divkāršo atveri es iekļūstu laivā. Aiz manis aizslēdz sienu, proti, «Nautila» atveri, es pats ar skrūves palīdzību atslēdzu laivu, atsvabinos no kuģa, un tā ārkārtīgi strauji uzšaujas augšup virs jūras līmeņa. Tur es atveru līdz tam rūpīgi noslēgto lūku izejai uz laivas klāja, uzvelku buras vai ņemu rokās airus un sāku vizināties.
— Bet kā tad jūs nokļūstat atpakaļ kuģī?
— Es neatgriežos, profesora kungs, tas pats paceļas pie manis.
— Pēc jūsu pavēles?
— Pēc manas pavēles. Elektrisks vads savieno mani ar kuģi. Es nosūtu telegramu, un ar to pietiek.
— Patiešām! — es iesaucos, gluži apdullis no visiem šiem brīnumiem. — Tas taču ir tik vienkārši!
Izgājis cauri priekšiņai, kur atradās kāpnes, kas veda uz klāju, es nokļuvu divus metrus garā kajitē, kur Konsels ar Nedu Lendu patlaban ņēmās notiesāt lieliskās brokastis. Tad atvērās kādas durvis, un es ieraudzīju trīs metrus garu virtuves telpu, kas atradās starp kuģa plašajām pārtikas produktu krātuvēm.
Tur elektrība, spēcīgāka un paklausīgāka nekā gāze, izpildīja visus nepieciešamos darbus. Metala vadi zem plītīm novadīja platina ierīcē kar-
72
stumu, ko varēja lietot un regulēt pēc patikas. Ar elektrību karsēja arī destilacijas mašinas, un tās iztvaikošanas ceļā sagādāja lielisku dzeramu ūdeni. Aiz virtuves atradās vannas istaba, kur krāni pēc vēlēšanās piegādāja siltu vai aukstu ūdeni.
Tālāk bij kuģa ļaužu telpa, piecus metrus gara. Bet tur durvis bij noslēgtas, un es nedabūju aplūkot tās iekārtu, pēc kuras varētu spriest par šā kuģa apkalpei nepieciešamo cilvēku skaitu.
Gaiteņa galā bij redzama parasta siena, kas kuģa ļaužu kajiti atdalīja no mašinu telpām. Durvis atvērās, un es atrados telpā, kur kapteinis Nemo, acīm redzami pirmās šķiras inženieris, bij novietojis kuģa dzinējas mašinas.
Šī spilgti apgaismotā mašinu telpa bij mazākais divdesmit metru gara. Tā bij sadalīta divās daļās — pirmajā ievietota elektrības ražotāja ierīce, bet otrā mechanisms, kas dzina kuģa skrūvi.
Vispirms mani pārsteidza sui generis1 smarža šajā telpā. Kapteinis tūliņ ievēroja manu izbrīnu.
— Tās ir gāzes, ko atdala izlietojamais natrijs, tomēr tā tikai nesvarīga neērtība. Katru rītu mēs brīvā gaisā pamatīgi izvēdinām savu kuģi.
Es ar viegli saprotamu interesi aplūkoju «Nautila» mašinas.
— Jūs redzat, es nelietoju Rumkorfa, bet gan Bunzena elementus, — kapteinis Nemo paskaidroja. — Pirmie man būtu par vājiem. Bunzena elementu ir mazāk, bet tie spēcīgāki, un izmēģinājumi pierādījuši, ka tas vissvarīgākais. Ražotā eletrība ar milzu elektromagnetu palīdzību tiek novadīta uz telpu, kur atrodas sevišķas sistemas virzuļi un zobrati, kas griež skrūves veltni. Skrūve ir seši metri diametrā, garums — astoņarpus metri, bet apgriezieni sasniedz simts divdesmit sekundē.
— Un brauciena ātrums?
— Piecdesmit jūdzes stundā.
Šeit bij kāds noslēpums, bet es nepūlējos to uzminēt. Kā elektrība varēja iedarboties ar tādu neticamu spēku? No kurienes īsti cēlās šī gandrīz neierobežojamā vara? Vai gan šis spēks slēpās sevišķās spoļu ierīcēs? Vai varbūt kādā nepazīstamā transmisiju veidā, kas virzuļus varēja kustināt neiedomājami ātri? To es nespēju izprast.
— Kapteini Nemo, — es ieminējos, — esmu redzējis rezultatus un nemēģinu tos izskaidrot. Es redzēju «Nautilu» manevrējam ap «Ābramu Lin-
————————
1 Savāda (lat.) Red.
73
-
0 commentsLeave a comment