purvainais
purvainais
- 76., 77. lappuse
- 6/17/09 10:39 pm
- Pirksti dancoja pa klaviatūru šādi: 27 minūtes, 5283 simboli.
* * *
lielu pūļu, lai nolaistos okeana dibenā, jo katram ķermenim ir, tā sakot, tieksme šķelt pretestību. Vai jūs sekojat maniem apsvērumiem?
— Es klausos, kapteiņa kungs.
— Lai noteiktu, par cik jāpavairo «Nautila» svars, lai kuģis varētu iegrimt dzelmē, man jāpatur prātā tikai tas pakāpeniskais ūdens spiediena samazinājums, kāds rodas no augšējo slāņu spiediena dažādos dziļumos.
— Tas viegli saprotams, — es atbildēju.
— Jāņem vērā — lai gan ūdens ir saspiežams, taču šī ūdens īpašība stipri ierobežota. Un tiešām, pēc visjaunākiem pētījumiem, šo spiedienu rēķina četri simti trīsdesmit sešas desmitmiljonu daļas uz katru atmosferu vai katrām trīsdesmit pēdām dziļuma. Tātad tūkstoš metru dziļumā jāņem vērā apjoma samazināšanās zem tūkstoš metru augsta ūdens staba vai simts atmosferu spiediena. Šī samazināšanās tādā kārtā aprēķināma četri simti trīsdesmit sešās simttūkstošdaļās. Tātad man kuģa smagums — tūkstoš pieci simti septiņas un divas desmitdaļas tonnas — jāpavairo ar tūkstoš pieci simti trīspadsmit un septiņdesmit septiņām simtdaļām tonnas. Svars tātad pavairojams ne vairāk par sešām un piecdesmit septiņām simtdaļām tonnas.
— Tikai?
— Tikai, Aronaksa kungs, un šī aprēķina pareizību viegli var pārbaudīt. Man ir papildu rezervuari ar simts tonnu lielu tilpumu. Es tātad varu nolaisties ievērojamā dziļumā. Ja nu es gribu pacelties virs līmeņa, man tikai jāizlaiž šis ūdens un pilnīgi jāiztukšo visi rezervuari, lai «Nautils» ar vienu desmitdaļu sava apjoma paceltos virs jūras līmeņa.
Pret šiem skaitļu apstiprinātiem secinājumiem man nebij nekā ko iebilst.
— Es piekrītu jūsu aprēķiniem, kapteiņa kungs, — es teicu, — un būtu arī gluži aplam mēģināt tos apstrīdēt, jo katra diena apliecina to pareizību. Bet man tomēr radās vēl kāds grūti paveicams kavēklis.
— Kāds, profesora kungs?
— Tūkstoš metru dziļumā «Nautila» sienām taču jāiztur simts atmosferu liels spiediens. Ja nu jūs gribat iztukšot savus papildu rezervuarus, lai samazinātu kuģa svaru un paceltos virspusē, tad jūsu sūkņiem jāpārvar šis simts atmosferu spiediens, tas ir, simts kilogramu uz ikvienu kvadratcentimetru... Un tas prasīs tādu spēku...
— Kādu tikai elektrība man var dot, — kapteinis Nemo pārtrauca mani. — Es atkārtoju, profesora kungs, ka manu mašinu dinamiskā iespēja ir gandrīz vai neaprobežojama. «Nautila» sūkņiem ir milzīgs spēks, par to jūs paši
76
varējāt pārliecināties, kad to ūdens strāvas kā spēcīga straume gāzās pret «Ābramu Linkolnu». Tomēr savus papildu rezervuarus es lietoju tikai, lai sasniegtu vidējo — tūkstoš pieci simti līdz divi tūkstoši metru dziļumu. Es taupu savas mašinas. Ja man rodas iedoma apmeklēt okeana dzīles divas vai trīs ljē1 zem okeana līmeņa, es lietoju citādus, mazliet sarežģītākus, tomēr tikpat drošus manevrus.
— Kādus, kapteiņa kungs?
— Tad man jums jāpastāsta, kādā kārtā «Nautils» vispār tiek vadīts.
— Es ļoti vēlētos to dzirdēt.
— Lai pagrieztu šo kuģi uz labo vai kreiso pusi, lai virzītu taisni uz priekšu, vārdu sakot, lai vadītu to horizontalā virzienā, es lietoju parastu stūri, piestiprinātu ķīļa galā pie resna baļķa. Šo stūri virza stūres rats un stūres troses. Bet es varu «Nautilu» virzīt arī no augšas lejup un no lejas augšup, proti, vertikalā virzienā; šai vajadzībai es lietoju divas sānos piestiprinātas, kustināmas, dažādi izliecamas ieslīpas plātnes; tās var ieņemt jebkuru stāvokli, un tās iedarbina no iekšējām telpām stipri virzuļi. Ja plātnes nostādītas paraleli kuģim, tad tas iet horizontalā virzienā. Ja tās pagriež slīpi, kuģis, skrūves dzīts, saskaņā ar slīpnes leņķi vai nu grimst pa manis izvēlēto diagonales garumu, vai arī paceļas augšup, tāpat sekodams šai diagonalei. Bet, ja man iepatīkas pacelties augšup sevišķi ātri, es apturu skrūvi, un kuģis no ūdens spiediena pa vertikali šaujas tikpat ātri, kā ūdeņraža piepildīts balons uzlido gaisā.
— Bravo, kaptein! — es iesaucos. — Bet kā stūrmanis var ieturēt to ceļu pa ūdeņiem, ko jūs viņam norādāt?
— Stūrmanis atrodas stikla kabines iedobumā «Nautila» korpusa augstākajā vietā. Šā iedobuma iluminatora stikli ļoti biezi un lēcveidīgi.
— Vai tie spēj izturēt tik lielu spiedienu?
— Pilnīgi. Pret triecienu vārīgajam kristalam un tomēr piemīt ievērojama pretestības spēja. Zvejas mēginājumos ar elektrības palīdzību Ziemeļjūrā 1864. gadā šādas materijas plāksnes bij tikai septiņus milimetrus biezas; izrādījās, ka tās iztur sešu atmosferu spiedienu un pie tam laizdamas cauri spēcīgos siltos starus. Turpretī mani stikli ir divdesmit vienu centimetru biezi, tātad trīsdesmit reizes stiprāki par nupat minētajiem.
— Saprotu, kapteiņa kungs. Bet, galu galā, lai varētu redzēt, gaismai nepieciešams lauzt tumsas varu; es nevaru iedomāties, kā jūras bezdibeņa naktī...
———————
1Ljē = 4 kilometri. Red.
77
-
0 commentsLeave a comment