purvainais
purvainais
- 89., 90. lappuse
- 6/18/09 02:41 pm
- Drukāšanas raksturlielumi: 22 minūtes, 4917 baiti.
* * *
lajām kustībām un skaistumu. Nekur citur es šīs zivis nebiju redzējis dzīvas un savvaļā.
Nesākšu uzskaitīt visas tās dzīvnieku sugas un pasugas, kuras noslīdēja gar mūsu apstulbušajām acīm, visus šos Japanas un Ķīnas jūru iemītniekus. Zivju te bij daudz vairāk nekā dažkārt putnu gaisā — bez šaubām, tās savaldzināja elektrisko uguņu žilbinošais spīdums.
Piepeši telpā kļuva gaišs. Dzelzs plāksnes atkal noslēdzās. Burvīgā aina apdzisa. Bet es vēl ilgi grimu sapņos, līdz kamēr paskatījos uz instrumentiem pie sienas. Kompass vienmēr vēl rādīja virzienu uz ziemeļaustrumiem, manometrs — piecu atmosferu spiedienu un līdz ar to piecdesmit metru dziļumu, bet elektriskā laga — piecpadsmit jūdzes stundā.
Es gaidīju kapteini Nemo, taču viņš nenāca. Pulkstenis rādīja pieci pēcpusdienā.
Neds Lends un Konsels bij atgriezušies savā kajitē. Arī es devos uz savu istabu. Pusdienas man tur bij jau priekšā. Bruņurupuča zupa no vislabākajiem šās sugas eksemplariem ar baltu, mazliet šķiedrainu gaļu, lielisks cepetis no viņu atsevišķi pagatavotām aknām un, beidzot, ķēnišķīgā jūras eža filē, kas man likās labāks par laša gaļu.
Vakaru es pavadīju lasīdams, rakstīdams un pārdomādams. Miegs sāka mani mākt, es izstiepos jūras zāļu guļas vietā un iemigu cieši, kamēr «Nautils» turpināja savu ceļu pa straujo Melno upi.
XV
IELŪGUMS AR VĒSTULI
Otrā rītā, 9. novembrī, es pamodos tikai pēc divpadsmit stundu ilga miega. Konsels pa paradumam ieradās apvaicāties, vai kungs labi gulējis, un piesolīt savus pakalpojumus. Savu draugu kanadieti viņš bij pametis guļam tik saldi, it kā tam visu mūžu cita darba nemaz nebūtu bijis.
Es ļāvu, lai šis jaukais puisis izpļāpājas pēc patikas, bet pats neklausījos, jo man bij diezgan ko pārdomāt par kapteiņa Nemo atturību; nebiju viņu redzējis kopš mūsu vakarējās sastapšanās un cerēju, ka šodien viņš katrā ziņā ieradīsies pie manis.
Drīz es biju uzvilcis savu bisolita apgērbu. Tas atkal pavedināja Konselu uz dažādiem prātojumiem. Es viņam paskaidroju, ka drēbe austa no zīdam
89
līdzīgiem, spīdīgiem gļotu pavedieniem, ar kādiem Vidusjūras molusku pasuga piestiprinās pie klintīm. Agrāk no tiem darināja skaistus audumus, cimdus un zeķes, tāpēc ka tie ir ļoti mīksti un silti. Tātad arī «Nautila» ļaudis varēja apģērbties lēti un labi, nerēķinoties ne ar sauszemes kokvilnu, ne aitām, ne zīda tērpiem.
Apģērbies es devos tūliņ lielajā salonā. Tas bij tukšs.
Es sāku aplūkot vitrinās novietotos konchilioloģijas retumus. Šķirstīju arī biezos herbarijus, pilnus retiem jūras augiem, kuri arī izšāvēti bij saglabājuši savas brīnisķās krāsas. Šo hidrofitu vidū es vēroju vertikalās kladostefas, pāvveidīgās padinas, kauperlas ar vīnogulāju lapām, graudainās kalitamas, smalkās, purpursārtās ceramijas, vēdekļveidīgās acetabulas, kas bij līdzīgas ļoti saspiestiem šampinjoniem un ko ilgu laiku uzskatīja par zoofitiem un tikai beidzot pieskaitīja jūras augiem.
Tā pagāja diena, bet kapteinis Nemo tomēr nerādījās. Salona durvis neatvērās. Varbūt viņš baidījās, ka mums šis skaistums var apnikt.
«Nautils» vēl arvien brauca tai pašā austrumu-ziemeļu-austrumu virzienā; tā ātrums bij divpadsmit jūdzes stundā, bet dziļums starp piecdesmit un sešdesmit metriem.
Nākošā dienā, 10. novembrī, tā pati atstātība, tā pati vientulība. Es nedabūju redzēt neviena no kuģa ļaudīm. Neds un Konsels lielāko dienas tiesu pavadīja pie manis. Arī viņi brīnījās par kapteiņa nesaprotamo atturēšanos. Vai šis dīvainas cilvēks tikai nebij saslimis? Varbūt viņš mainījis savus nodomus pret mums?
Bet galu galā Konsela aizrādījums bij pareizs: mums ļauta pilnīga brīvība, mēs tikām ēdināti uz to labāko. Mūsu namatēvs stingri turējās sava solījuma robežās. Mēs nevarējām sūdzēties, un vispār mūsu dīvainais, kļūmīgais liktenis mums sniedza tik skaistu gandarījumu, tā ka vēl nebij tiesību gausties par to.
11. novembrī agri no rīta svaigs gaiss «Nautila» telpās lika man noprast, ka esam atkal pacēlušies virs jūras līmeņa, lai atjaunotu savus skābekļa krājumus. Es steidzos pa galvenajām dzelzs kāpnēm un iznācu uz klāja.
Pulkstenis bij seši. Laiks apmācies, jūra pelēka, bet rāma. Tikai viegla viļņu ņirba bij samanāma tās līmenī. Vai kapteinis Nemo, ko es gaidīju, ieradīsies šeit? Es redzēju vienīgi stūrmani, ieslodzītu stikla kabinē. Uz laivas iedobuma atsēdies, es ar patiku ieelpoju jūras sāļaino iztvaikojumu.
Bet pamazām migla izklīda, saules staru sasildīta. Mirdzošais spīdeklis pacēlās pār austrumu apvārsni. Jūras spogulis no tā kvēlā skatiena iezaigo-
90
-
0 commentsLeave a comment