Vakar vienai no manām draudzenēm bija kāzas. Nu tādas klasiskas: ar baznīcu, kāzu svinībām lauku mājā + vēl visas klasiskās kāzu "izdarības". Un tā visa rezultātā i man radās pāris rezumējumu:
1) nevēlos laulāties baznīcā. Kaut kā ļoti attālināti no realitātes visas tās baznīctēvu runas par ieiešanu jaunā kārtā, jaunajiem pienākumiem utt. u.tjpr. (it īpaši, ja pāris gadi jau kopā nodzīvoti). Gandrīz vai no sērijas: tagad tu, līgava, noliec savu vainadziņu (pārnestā nozīmē). Nez, cik pavisam ir to līgavu, kuras laulājas baznīcā un arī tikai kāzu naktī "noliek vainadziņu". Domāju, ka lielākā daļa (un arī es, protams) vienkārši nav pelnījuši laulāties baznīcā (tikai nevajag padomāt, ka mani tāpēc briesmīga nožēla māc, vai vēl kas tml.:))
2) vispār pārgāja pēdējā vēlēšanās domāt par precēšanos, jo viss kāzās (kā tādās) ir tendēts uz to, ka tagad mūžs kopā jāpavada u.tml. Nu tur jau tā lieta! Ir, ir jāpavada (ja reiz precies). Bet man tā sajūta, ka kaut kas šamā dzīvē reiz nu ir uz mūžu kaut kur pamatīgi pačibējusi jau pirms padaudz gadiņiem. Un ko ta` tagad darīt? Nu laikam jau neko īpašu...:)
Bet vispār viņiem viss bija jauki, vienkārši un sirsnīgi... :)