Kādreiz sen atpakaļ iztulkoju šo; priecājos, ka varu kādam parādīt.
Šis cilvēks
(no priekšpēdējā dzejoļa krājuma ‘Cipars’,
kas veltīts Marijai Kodamai, 1981)

Ai, visas šīs dienas, kas ziedotas
veltīgajām pūlēm aizmirst
kāda dienvidu puslodes nenozīmīga dzejnieka biogrāfiju,
dzejnieka, kuram zvaigznes un dievi devuši ķermeni,
kas nespēja radīt dēlu,
ar aklumu - šo cietumu, šo krēslu,
un vecumu - nāves rītausmu,
un slavu, ko neviens nav pelnījis,
un māniju vērt vienpadsmitzilbju rindas,
un seno mīlestību uz enciklopēdijām
un smalkām kaligrāfiskām kartēm,
un ļoti trauslu ziloņkaulu, un neārstējamo nostaļģiju
pēc latīņu valodas, un atmiņām
skrandās no Edinburgas un Ženēvas,
un vārdu un datumu aizmiršanu,
un Austrumu pielūgsmi,
kurā Austrumu sajauktās tautas
vairs neņem dalību, un bezmiega naktīm,
trakas cerības pārpilnām,
un pārspīlētu etimoloģijas lietošanu,
un sakšu zilbju skanošo dzelzi,
un mēnesi, kas vienmēr ir pārsteigums,
un Buenosairesu, šo slikto ieradumu,
un vīnogu un ūdens garšu, un kakao ­ meksikāņu saldo,
un dažiem metāla gabaliņiem, smilšu pulksteni,
un kādu vakaru - tik līdzīgu citiem,
kurā viņš samierinās ar šīm vārsmām.