and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love

Recent Entries

5/31/11 11:59 am

Pamodos nosvīdusi. Astoņos no rīta. Palagi un naktskrekls bija pielipuši pie manas miesas un, kad es kustējos ārā no gultas, tie sērīgi vilkās līdzi. Bija sākusies vasara. Pēkšņi. Viss vienmēr sākas pēkšņi. Gaiss bija kļuvis tvanīgs un lipīgs, vēja brāzmas sausas un svelmainas. Iegāju dušā, uzvilku vienu no Viņas tunikām un uzliku vārīties kafiju. Tas bija viss, par ko es varēju iedomāties. Nekā cita manā dienas kārtībā nebija. Kailām pēdām izgāju pagalmā. No krūmiem man virsū uzmetās odu bars. Viens pēc otra tie nosēdās uz manas ādas, badīgi un alkaini. Tā es tur stāvēju, aplipusi ar insektiem, un vēroju, kā kukaiņu jocīgie snuķi duras manā miesā, tik uzstājīgi, tik paštaisni. Viņa bija aizgājusi, atstājot tukšumu- es nodomāju. Tik vienkārši, kā nomainās gadalaiki, Viņa bija aizgājusi. Un atstājusi man šo dzīvi, neīstu un bez garšas. Kā mēbelētu istabu, neapdzīvotu. Visi jēgas pavedieni bija aizvilkušies Viņai līdzi, paklausīgi un astes kājstarpēs iespieduši kā nožēlojami kranči. Es stāvēju tuksnesī.

5/30/11 04:48 pm

Viņa bija pēdējā, kas redzēja Rafaelu. Bija pavasaris. Marts. Atkusnis bija licis sniegam sarauties mazās, nožēlojamās kaudzītēs. No rīta viņi stāvēja Viņas pagalmā un skatījās katrs uz savu pusi. Saule iezagās Rafaela tumšajos matos un iekrāsoja tos pelēcīgus. Viņa nekad iepriekš nebija pamanījusi šo salto nokrāsu. Viņa atcerējās nakti, ko viņi pavadījuši kopā. Tev patīk mans pimpis, ja?- viņš bija iečukstējis Viņai ausī, un viņa elpa bija tik karsta uz Viņas kakla. Tomēr tajā nebija nekā piedauzīga. Ne starp viņiem. - Viņa atbildēja, ieslidinot pirkstus viņa matos, tajos pašos matos, kas tagad saulē nespodri zaigoja kā ledus lāmas. Uz brīdi Viņa aizdomājās, stāvot šajā riebīgajā atkusnī. Viņa iztēlojās, ka viņiem kādreiz varētu būt dēls. Ar Rafaela tumšajiem matiem, bet ne ar viņa brūnajām acīm, nē, acis būtu Viņas- zaļganas un izteiksmīgas kā kaķim. Viņš paceltu dēlu rokās un grieztu uz riņķi. Apkārt vējā šalktu pļava. Viņa smaidītu un uzliktu roku uz viņa delma. Tas būtu brīnumaini skaidri. Kā atrisināts vienādojums. Tad Viņa aizdzina šīs domas un atļāva viņam iet.

Rafaels ir mūsu monētas otra puse. Ja mēs saliksim tās kopā, monēta būs vesela, un mums vairs nebūs, ko meklēt. Dzīve būs beigusies- Viņa toreiz ierakstīja savā melnajā grāmatā- Tādēļ mums ir jāļauj viņam iet.

Bet Rafaels nekad neaiziet. Ne pavisam. Ar to dzīve ir tik sūri kaitinoša.

5/30/11 12:39 pm

Es atveru Viņas grāmatu. Ļauju lapām atšķirties nejaušā atvērumā. Viņa stāv trolejbusa pieturā pie Gaiļezera slimnīcas. Ir pirmais patiesi siltais rīts. Viņa vēro atkritumu savācēju. Viņš piebrauc mašīnā ar piekabi, iztukšo miskasti pie pieturas staba un sāk slaucīt ielu pie ietves malas, savācot nomestos izsmēķus. No ausīm uz leju viņam stiepjas balti mp3 atskaņotāja austiņu vadi. Viņš ļoti līdzinās Semam Vinčesteram Supernatural 1. un 2. sezonā. Matu krāsa, garums, tas, kā tie krīt uz pieres. Viņa vienmēr ir bijusi nedaudz iemīlējusies Semā Vinčesterā. Viņam pat piemīt Sema kustību noskaņa- stingra nepieciešamības apziņa, ar kādu viņš darbojas ar slotu. Viņa ir apburta. Viņai ļoti gribas pieiet viņam klāt. Tomēr Viņa neizkustas no vietas. Kad pienāk trolejbuss, Viņa iekāpj tajā un cenšas neatskatīties. Viņš ir pārāk jauns, pārāk skaists. Viņa turas pie staba trolejbusa salonā. Viņa ieelpo savas labās dzīves tukšību. Tā ir kā āra kafejnīcas ar pārāk perfektām puķu kastēm. Bez īstām nepieciešamībām, bez īsta trūkuma, bez īsta īstuma.

5/30/11 12:05 pm

Es uzvelku Viņas augstpapēžu kurpes, Viņas vieglo auduma mēteli, glīti iekrokotu uz muguras. Kad eju, tas vējā plandās ap manu augumu. Es nopērku cigaretes un apsēžos uz lieveņa. Es smēķēju un birdinu pelnus Viņas stikla pelnutraukā, mirdzoši tīrā, reti lietotā, varbūt vispār nemaz. Man priekšā ir izpleties klusums. Kā jūra, kā okeāns. Tas vienaldzīgi skalojas ap manām kājām. Darbadienas rīts. Auksts un neiemīlams. Es esmu tik sveša. Viena. Kā kails koks ziemā, putenī. Mani satur tikai mūžvecas dzīslas, raupjas, apskretušas, bet brīnumaini ietiepīgas. Es atkal domāju par vēzi. Nē, drīzāk es miršu no skumjām. Vai tukšuma. Es neatceros, kad pēdējoreiz redzēju Rafaelu. Es nevaru atsaukt atmiņā, kā tas bija.

5/29/11 01:51 pm

Es novācu no gultas Viņas baltos palagus. Ielieku tos veļasmašīnā un uzklāju citus. Vannasistabā atrodu matu krāsas kārbas, ko Viņa lietojusi, lai iegūtu gaišāku toni. Visur ir Viņas pēdas, sērīgi caurspīdīgas un neaizskaramas. Šķība un pajukusi grāmatu kaudze pie gultas, atvērts suši sastāvdaļu iepakojums, tumši zils lietussargs tureklī pie ārdurvīm, pelēka viegla adījuma šalle, nevērīgi nomesta uz plaukta, mēteļa kabatā atstāts mp3 atskaņotājs ar Death Cab For Cutie. Es mēģinu iztēloties, kā Viņa staigājusi pa šo māju. Kā gatavojusi ēdienu un rūpīgi novietojusi to uz baltiem šķīvjiem. Kā sēdējusi vakaros ar grāmatu rokās, lasīdama Kaningemu, Markesu vai Mārgaretu Atvudu. Viņa ir lietojusi šo ķermeni, darījusi ar to, ko grib. Mainījusi matu krāsu, ielaidusi tajā dažādus vīriešus. Viss ir piesūcies ar Viņu- bālās sienas, paklāji, grāmatplaukti un dārzs. Visur vēl rēgojas Viņas kustības, caurvītas ar neaizsniedzamu īstenību. Un ko darīt man (Viņas rēgainajā realitātē)? Ko darīt man.

5/29/11 10:26 am

Kad es pamodos, man blakus gulēja Rafaels. Viņš bija maigi apskāvis mani no aizmugures, un es biju ieritinājusies viņa līkumā. Viņa roka viegli slīga pār manu sānu, un pirksti bija izvijušies cauri maniem. Es jutu neaprakstāmu miera, visa skaidrības un panesamības sajūtu. Tā mēs varētu gulēt mūžīgi, until the seas run dry. Tad es atcerējos, ka neesmu redzējusi Rafaelu vismaz 6 mēnešus. Viņš nevarēja atrasties man blakus. Es biju aizgājusi gulēt viena, pirms tam iedzērusi divas klonazepāma tabletes no Viņas zāļu skapīša. Es pagriezos gultā uz otriem sāniem, lai būtu ar seju pret viņu, un tur neviena vairs nebija. Palagi man apkārt kūlās auksti un tukši.

5/28/11 07:08 pm

Es atveru Viņas drēbju skapi. Apģērbi karājas uz glītiem, vienādiem koka pakaramajiem, auksti un sveši. Kā nomesta āda. Un tomēr es izjūtu zināmu patiku, pārbraucot tiem ar roku. Rūgtu patiku. Es izvēlos baltu kokvilnas kreklu ar neuzkrītošiem izšuvumiem. Tas šķiet pavisam vienkāršs, bet ieskatoties tuvāk, ir redzams, ka tas ir kvalitatīvs un dārgs izstrādājums.

Būtībā Viņa ir tikai cita manis versija, tomēr es par Viņu vienmēr domāju kā par kaut ko pilnībā atšķirīgu. Man vienmēr ir šķitis, ka Viņa ir izturīgāka, spējīgāka un mērķtiecīgāka, vairāk piemērota dzīvei. Viņa prot pirkt apģērbus, turēt tos gludinātus un tīrus, rūpīgi sakārtotus skapī. Atliek tikai pieiet un paņemt. Viņa droši vien prot vēl daudz ko citu. Mazāk skumt. Vai vispār neskumt.

Es iekāpju autobusā, tad pārsēžos citā. Es braucu cauri Purvciemam, cauri Biķernieku mežam, Mežciemam. Ir skaists rīts. Saulains un silts. Cilvēki slīd iekšā autobusā viegli kā šaha figūras pa gludu laukumu. Viss šķiet pirmatnīgi tīrs. Kā bērnībā. Maija sajūta. Manā somā ir Viņas grāmata melnajos ādas vākos. Es braucu uz slimnīcu.

5/28/11 12:57 pm

Es pamostos Viņas mājā. Viņas gultā, Viņas baltajos palagos. Pa logu iespīd blāva saule. Tāda nedzīva un nereāla gaisma.

Es pieceļos no gultas, uzvelku halātu un pieeju pie spoguļa. Es pētu savu seju. Tā ir Viņas seja. Tomēr reizē arī mana. Vienīgi man nav tik gaišu matu. Vismaz es neatceros, ka būtu bijis. Taisni, pelēkblondi. Ar nedaudz aukstu nokrāsu. Es pārbraucu ar plaukstām pār vaigiem. Tie ir vēsi un gludi. Šī svešādā, cietā āda, kurā esmu iemūrēta. Zaļganpelēkas acis raugās manī kā divas tukšas akas.

Es nokāpju pa kāpnēm pirmajā stāvā un uzlieku vārīties kafiju. Uz virtuves galda stāv melna grāmata. Bieza, ar baltām lapām, iesieta cietos ādas vākos. Viņas grāmata. Ar trauslu rokas kustību es atveru vāku. Gaisā pāršķiroties klusi noplīkšķ vairākas lapas, no vienas vietas noklātas ar melnu tinti. Rokraksts, vietām glīts un rūpīgi veidots, citur ir izplūdis haotiskās, steigā skribelētās rindkopās, kas kā iereibušas gāzelējas uz vienu vai otru lapas pusi.

Ieleju krūzē kafiju, paņemu grāmatu un izeju ārā, apsēžos uz lieveņa. Tā mīl darīt Viņa- es pēkšņi apjēdzu- no rīta sēdēt ārā, malkot kafiju un priecāties par savu dārzu. Viņu ieskauj puķupodi ar rūpīgi koptiem un koši ziedošiem augiem. Pie mājas aug trekni rododendru krūmi un zied īrisi. Zālājs ir līdzeni nopļauts. Kā nolaizīts. Koki, šūpojoties vējā, uz tā izspēlē mistiskas gaismēnu rotaļas. Klusums. Tāds klusums, no kura draud ieplīst galvaskauss.

Noskurinos un vēlreiz atveru grāmatu. Nejaušā vietā.

Viņa sēž uzgaidāmajā gaitenī pie ārsta kabineta. Viņa gaida jau ilgu laiku un ir nogarlaikojusies. Viņa nav iepriekš pierakstījusies, tādēļ Viņai jāgaida, kad ārsts atbrīvosies. Viņai vajag tikai recepti. Miegazālēm. Viņa atkal nevar gulēt. Realitāte pulsē kā lēns un truls transs.

Pretī sēž vīrietis. Apmēram 30 gadus vecs. Viņam ir tumši, pagari mati. It kā nevērīgi atlaisti pāraugt griezumu. Viņš ir ģērbies tumšzilās džinsa biksēs un rozā kreklā ar sīkām rūtiņām. Pār celi viņam ir pārmests viegls, melns mētelis. Viņa vīrieti vēro, jo nav nekā cita, uz ko skatīties. Tomēr viņš Viņu neredz. Viņš neskatās ne uz vienu. Viņš ir kā izslēdzies savā savrupībā.

Kad vīrietis pieceļas un noiet Viņai garām, lai izmestu iztukšotu plastmasas glāzīti no kafijas automāta gaiteņa galā, gaisā novēdī viņa smarža. Saldi rūgta odekolona smarža. Tobrīd Viņas vēders apmet salto. Iekāre, visu laiku snaudusi komā, pamostas un sāk vīties Viņā uz augšu kā pavasarīt atdzīvojusies efejas stīga. Nē, ne kā efeja. Kā kaut kas ar ērkšķiem, kas svilina. Vīrieša smarža, viņa nesen dušā mazgātais augums. Viņa jau iztēlojas, ka ir piespiesta tam klāt, ka pati piesūcas ar šo saldi rūgto aromātu, šūnu pa šūnai. Dzīve ir tikai šajā smaržā, viss pārējais ir nāve. Nav nekā cita, ir tikai šī smarža. Viņa nevar tai pretoties.

Kad viņš, izmetis plastmasas glāzīti, atgriežas, Viņa negaidīti pielec kājās un aizšķērso viņam ceļu. Viņš viegli uzgrūžas Viņai virsū un atvainojas. Viņas rokas atbalstās uz viņa krūtīm, un Viņa dziļi ieelpo viņu, dziļi, dziļi iekšā savā vēderā. Tagad viņš viņu ir pamanījis. Nedaudz samulsis, viņš skatās viņai sejā.

-Tu tik labi smaržo- Viņa pavisam vienkārši pasaka.

Tagad viņš Viņu vēro. Neatrauj skatienu. Tagad viss ir pavisam vienkārši. Viņa dabūs viņu savā gultā, savos palagos, kuros viņi atstās burzījuma vietas. Tas nebūs pirmais tāds gadījums. Kad iekāres nezvērs ir pamodies, tas jāpabaro.

Es aizcērtu grāmatu ar skaļu blīkšķi. Ir savādi iztēloties, ka tas ir noticis ar šo ķermeni. To iztēloties ir reizē baisi un vienaldzīgi.

Es vēlreiz paskatos uz Viņas puķupodiem. Ir vasara. Gandrīz vasara. Man galvā atkal skan Moby dziesma Wait For Me. Vasarās tā tur skan pastāvīgi.

1/26/11 01:25 pm

Tā, protams, nebija laba ideja.
Es zināju, ka viņš salīdzina ar to, kā bija agrāk, un ar visām citām, ar ko jebkad gulējis. Tas vienkārši bija viņa dabā. Es nevarēju atslēgt neveiklības sajūtu.
Pēc tam es apvēlos uz vēdera un pārvilku pār muguru baltu palagu. Baltā ir tukša krāsa.
Viņš sameklēja pie gultas lielu stikla pelnutrauku, aizsmēķēja divas cigaretes un pasniedza vienu man. Smēķējot viņš uzmeta man pāris domīgu skatienu.
-Kāpēc tu to izdarīji?- D. iejautājās piesmakušā balsī.
-Tāpēc, ka es to nekad nebūtu darījusi- atbildēju bez izteiksmes, pastiepdama roku un nobirdinādama pelnus.
-?
-Mani reizēm pārņem spēcīga vēlme nebūt par sevi- tā ir bijis vienmēr, cik es sevi atceros. Un reizēm tādos brīžos esmu gatava izdarīt jebko, lai to īstenotu. Jebko diametrāli pretēju sev, pat ja tas nav nekas labs. Varbūt tas ir mans veids, kā tikt pie kaifa. Izkāpt no sevis- tā ir tāda savāda sajūta- it kā es lidinātos, nē, drīzāk planētu gaisā. Un gaiss sastāvētu no biezas, praktiski necaurredzamas miglas. Un es nojaustu, ka apakšā ir zāle, pilna agra vasaras rīta rasas.
-Es no tā neko nesapratu- viņš novilka.
-Es nemaz negaidīju, ka tu sapratīsi- vienaldzīgi atbildēju.
Viņš savilka seju skeptiskā izteiksmē. Es nelikos ne zinis.
Kad biju izsmēķējusi cigareti, pie gultas uz grīdas starp nomestām drēbēm izraku somu un izvilku no tās savu moleskine piezīmju grāmatu. Atzīmēju tajā mūsu sarunu, kamēr tā vel nebija paspējusi pagaist no manas galvas.

7/9/10 09:06 pm

Stundas piekalst pie maniem pirkstiem. Kā beigti moskīti, noguruši sūkt asinis. Acīs stāv asaru sīvums bez asarām. Kā bieza, neizklīstoša rīta migla.
Powered by Sviesta Ciba