and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love
Recent Entries
6/1/11 05:38 pm
Šī nav tava dzīve- man ausī iečukst Rafaels. Es krustojumā gaidu zaļo gaismu un, kad tā iedegas, šķērsoju ielu. Es eju tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Es vienkārši braucu metro. Tāda sajūta. Stacijas seko viena otrai, vagons līkumos bīstami sasveras, spiedz sliedes. Cilvēki stāv un klusē, un mirkšķina acis, un viņu skropstas lēni šūpojas. Viņi tā stāvētu arī tad, ja vilciens gāztos iekšā bezdibenī. Bez emocijām. Tāds iespaids rodas. Varbūt viņi domās spēlē sālsstabus. Varbūt arī es spēlēju. Varbūt manis nemaz nav. Varbūt neviena nemaz nav.
6/1/11 01:41 pm
Man mutē ir Rafaela garša. Es to nemaz nemanu. Tikai dažreiz.
Henrijs saka, man biežāk jāiziet no mājas. Jātiekas ar cilvēkiem. Kādreiz viss nokārtosies, viņš saka. Kādreiz dzīve iegūs plūdumu.
Man virs galvas dūc ventilators, aizkari ir aizvilkti, un gaisā biezē putekļi.
I say that I am better but I lie in every letter.
5/31/11 08:25 pm
Vakarā atnāk Viņas labākais draugs Henrijs. Viņš skeptiski paskatās uz mani un jautā- kad tu pēdējoreiz izgāji no mājas?
-Biju pēc cigaretēm, laikam vakar- atbildu.
-Tu atkal smēķē?- viņš paceļ labo uzaci.
-Hm.
-Kad tu pēdējoreiz ēdi normālu ēdienu?- izskan viņa nākamais jautājums.
Atbildi viņš nemaz negaida. Pieiet pie ledusskapja un atver tā durvis, demonstrējot tajā valdošo tukšumu. Līdzi viņam, protams, ir iepirkumu maiss ar labi audzinātiem dārzeņiem kā no Haruki Murakami grāmatas. Viņš sāk bezcerimoniāli rosīties pa virtuvi. Kapā burkānus, papriku, zaļumus, uzliek vārīties rīsus. Interesanti, vai viņš kādreiz pamana, ka tā nav Viņa- te, viņa priekšā. Ka tā esmu es. Viņš atkorķē sarkanvīna pudeli, piepilda divas glāzes un vienu pasniedz man. Turpina gatavot. Varbūt pamana, bet neko nesaka. Varbūt viņš Viņu grib. Grib tepat uz šī virtuves galda, uz kura pašlaik smalcina dārzeņus. Bet nesaka. Tā man liekas. Viņam patīk neatkarība. Kā jau mums visiem. Bet neatkarība ir rūgta. Turpretī laime... Laime ir no citas zemes. Viņš ir glīts. Patiesībā ļoti pievilcīgs. Izskatīgāks kā Rafaels, lai cik savādi tas neizklausītos. Un drošāks. Pilns drošības. Un savādas, savrupas gudrības. Viņš vienmēr ir teicis, ka Rafaels ir auksts un caurspīdīgs, un ass. Kā lāsteka. Sava taisnība viņam ir. Es nodzeru malku no glāzes un gaidu vakariņas.
5/31/11 08:20 pm
Es apkopju Viņas puķes. Izravēju nezāles, sarušinu augsni, apleju. Ar kaut ko ir jānodarbojas. Varbūt tādēļ Viņai arī aug puķes. Lai būtu kaut kas organisks un nomierinošs. Iegremdēt pirkstus zemē kā Rafaela matos. Iegremdēt pirkstus zemē, kā to darījuši cilvēki simtiem, tūkstošiem gadu. Pēc tam ieeju atpakaļ mājā un apsēžos krēslā. Ilgi pētu savas netīrās un sastaigātās pēdas, lobu nost pieķepušu augsni. Garlaikoti atšķiru vienu no Viņas grāmatām. Margaret Atwood- Cat’s Eye. Lapas ir sausas un raupjas. Vietām Viņa ar zīmuli ir pasvītrojusi teikumus. Nothing goes away. It strikes me with no warning that I am miserable. Palasu atsevišķas nodaļas nejaušās vietās un mēģinu iztēloties Viņu, mēģinu saprast, kā Viņa ir spējusi sēdēt šajā mājā, šajā klusumā, ar šo grāmatu un nesajukt prātā. Mani vienmēr ir pārsteigusi citu cilvēku spēja saglabāt veselo saprātu. It kā viņiem būtu zināms kaut kas vairāk kā man, it kā es būtu palaidusi garām kaut ko eksistenciāli svarīgu.
5/31/11 11:59 am
Pamodos nosvīdusi. Astoņos no rīta. Palagi un naktskrekls bija pielipuši pie manas miesas un, kad es kustējos ārā no gultas, tie sērīgi vilkās līdzi. Bija sākusies vasara. Pēkšņi. Viss vienmēr sākas pēkšņi. Gaiss bija kļuvis tvanīgs un lipīgs, vēja brāzmas sausas un svelmainas. Iegāju dušā, uzvilku vienu no Viņas tunikām un uzliku vārīties kafiju. Tas bija viss, par ko es varēju iedomāties. Nekā cita manā dienas kārtībā nebija. Kailām pēdām izgāju pagalmā. No krūmiem man virsū uzmetās odu bars. Viens pēc otra tie nosēdās uz manas ādas, badīgi un alkaini. Tā es tur stāvēju, aplipusi ar insektiem, un vēroju, kā kukaiņu jocīgie snuķi duras manā miesā, tik uzstājīgi, tik paštaisni. Viņa bija aizgājusi, atstājot tukšumu- es nodomāju. Tik vienkārši, kā nomainās gadalaiki, Viņa bija aizgājusi. Un atstājusi man šo dzīvi, neīstu un bez garšas. Kā mēbelētu istabu, neapdzīvotu. Visi jēgas pavedieni bija aizvilkušies Viņai līdzi, paklausīgi un astes kājstarpēs iespieduši kā nožēlojami kranči. Es stāvēju tuksnesī.
5/30/11 04:48 pm
Viņa bija pēdējā, kas redzēja Rafaelu. Bija pavasaris. Marts. Atkusnis bija licis sniegam sarauties mazās, nožēlojamās kaudzītēs. No rīta viņi stāvēja Viņas pagalmā un skatījās katrs uz savu pusi. Saule iezagās Rafaela tumšajos matos un iekrāsoja tos pelēcīgus. Viņa nekad iepriekš nebija pamanījusi šo salto nokrāsu. Viņa atcerējās nakti, ko viņi pavadījuši kopā. Tev patīk mans pimpis, ja?- viņš bija iečukstējis Viņai ausī, un viņa elpa bija tik karsta uz Viņas kakla. Tomēr tajā nebija nekā piedauzīga. Ne starp viņiem. Jā- Viņa atbildēja, ieslidinot pirkstus viņa matos, tajos pašos matos, kas tagad saulē nespodri zaigoja kā ledus lāmas. Uz brīdi Viņa aizdomājās, stāvot šajā riebīgajā atkusnī. Viņa iztēlojās, ka viņiem kādreiz varētu būt dēls. Ar Rafaela tumšajiem matiem, bet ne ar viņa brūnajām acīm, nē, acis būtu Viņas- zaļganas un izteiksmīgas kā kaķim. Viņš paceltu dēlu rokās un grieztu uz riņķi. Apkārt vējā šalktu pļava. Viņa smaidītu un uzliktu roku uz viņa delma. Tas būtu brīnumaini skaidri. Kā atrisināts vienādojums. Tad Viņa aizdzina šīs domas un atļāva viņam iet.
Rafaels ir mūsu monētas otra puse. Ja mēs saliksim tās kopā, monēta būs vesela, un mums vairs nebūs, ko meklēt. Dzīve būs beigusies- Viņa toreiz ierakstīja savā melnajā grāmatā- Tādēļ mums ir jāļauj viņam iet.
Bet Rafaels nekad neaiziet. Ne pavisam. Ar to dzīve ir tik sūri kaitinoša.
5/30/11 12:39 pm
Es atveru Viņas grāmatu. Ļauju lapām atšķirties nejaušā atvērumā. Viņa stāv trolejbusa pieturā pie Gaiļezera slimnīcas. Ir pirmais patiesi siltais rīts. Viņa vēro atkritumu savācēju. Viņš piebrauc mašīnā ar piekabi, iztukšo miskasti pie pieturas staba un sāk slaucīt ielu pie ietves malas, savācot nomestos izsmēķus. No ausīm uz leju viņam stiepjas balti mp3 atskaņotāja austiņu vadi. Viņš ļoti līdzinās Semam Vinčesteram
Supernatural 1. un 2. sezonā. Matu krāsa, garums, tas, kā tie krīt uz pieres. Viņa vienmēr ir bijusi nedaudz iemīlējusies Semā Vinčesterā. Viņam pat piemīt Sema kustību noskaņa- stingra nepieciešamības apziņa, ar kādu viņš darbojas ar slotu. Viņa ir apburta. Viņai ļoti gribas pieiet viņam klāt. Tomēr Viņa neizkustas no vietas. Kad pienāk trolejbuss, Viņa iekāpj tajā un cenšas neatskatīties. Viņš ir pārāk jauns, pārāk skaists. Viņa turas pie staba trolejbusa salonā. Viņa ieelpo savas labās dzīves tukšību. Tā ir kā āra kafejnīcas ar pārāk perfektām puķu kastēm. Bez īstām nepieciešamībām, bez īsta trūkuma, bez īsta īstuma.
5/30/11 12:05 pm
Es uzvelku Viņas augstpapēžu kurpes, Viņas vieglo auduma mēteli, glīti iekrokotu uz muguras. Kad eju, tas vējā plandās ap manu augumu. Es nopērku cigaretes un apsēžos uz lieveņa. Es smēķēju un birdinu pelnus Viņas stikla pelnutraukā, mirdzoši tīrā, reti lietotā, varbūt vispār nemaz. Man priekšā ir izpleties klusums. Kā jūra, kā okeāns. Tas vienaldzīgi skalojas ap manām kājām. Darbadienas rīts. Auksts un neiemīlams. Es esmu tik sveša. Viena. Kā kails koks ziemā, putenī. Mani satur tikai mūžvecas dzīslas, raupjas, apskretušas, bet brīnumaini ietiepīgas. Es atkal domāju par vēzi. Nē, drīzāk es miršu no skumjām. Vai tukšuma. Es neatceros, kad pēdējoreiz redzēju Rafaelu. Es nevaru atsaukt atmiņā, kā tas bija.
5/29/11 01:51 pm
Es novācu no gultas Viņas baltos palagus. Ielieku tos veļasmašīnā un uzklāju citus. Vannasistabā atrodu matu krāsas kārbas, ko Viņa lietojusi, lai iegūtu gaišāku toni. Visur ir Viņas pēdas, sērīgi caurspīdīgas un neaizskaramas. Šķība un pajukusi grāmatu kaudze pie gultas, atvērts suši sastāvdaļu iepakojums, tumši zils lietussargs tureklī pie ārdurvīm, pelēka viegla adījuma šalle, nevērīgi nomesta uz plaukta, mēteļa kabatā atstāts mp3 atskaņotājs ar Death Cab For Cutie. Es mēģinu iztēloties, kā Viņa staigājusi pa šo māju. Kā gatavojusi ēdienu un rūpīgi novietojusi to uz baltiem šķīvjiem. Kā sēdējusi vakaros ar grāmatu rokās, lasīdama Kaningemu, Markesu vai Mārgaretu Atvudu. Viņa ir lietojusi šo ķermeni, darījusi ar to, ko grib. Mainījusi matu krāsu, ielaidusi tajā dažādus vīriešus. Viss ir piesūcies ar Viņu- bālās sienas, paklāji, grāmatplaukti un dārzs. Visur vēl rēgojas Viņas kustības, caurvītas ar neaizsniedzamu īstenību. Un ko darīt man (Viņas rēgainajā realitātē)? Ko darīt man.
5/29/11 10:26 am
Kad es pamodos, man blakus gulēja Rafaels. Viņš bija maigi apskāvis mani no aizmugures, un es biju ieritinājusies viņa līkumā. Viņa roka viegli slīga pār manu sānu, un pirksti bija izvijušies cauri maniem. Es jutu neaprakstāmu miera, visa skaidrības un panesamības sajūtu. Tā mēs varētu gulēt mūžīgi, until the seas run dry. Tad es atcerējos, ka neesmu redzējusi Rafaelu vismaz 6 mēnešus. Viņš nevarēja atrasties man blakus. Es biju aizgājusi gulēt viena, pirms tam iedzērusi divas klonazepāma tabletes no Viņas zāļu skapīša. Es pagriezos gultā uz otriem sāniem, lai būtu ar seju pret viņu, un tur neviena vairs nebija. Palagi man apkārt kūlās auksti un tukši.