and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love

6/17/11 11:49 am

-Tevi nekad neizbrīna tas, ka tu neatceries savu bērnību- man jautā Henrijs.
-Es atceros tikai kaut kādas miglainas sajūtas. Neko konkrētu. Vai tas ir dīvaini?
-Nezinu. Varbūt ar tevi kaut kas notika. Bērnībā.
 -Visdrīzāk ne. Man ir sajūta, ka es vienkārši uzrados. Kādu dienu. Jau gatava. Man vienmēr ir bijusi tāda sajūta. Nav nekādas notikumu ķēdes, nav nekādu domu, kas mani novedušas līdz šejienei. Nav nekāda reakciju vienādojuma. Es vienkārši esmu. Tagad. Te.

Varbūt Viņa atceras bērnību. Vecākus. Kokvilnas kleitas ar puķēm, ko valkājusi. Baltas zeķes un sandales. Pasakas. Vientulību.

• *

6/14/11 01:26 pm

Klusi nopil pāris lietus lāses. Tad atkal ieslēdzas saule. Es dzīvoju Henrija ritmā. Viņa pasaule ir viegla. Ir dienas un naktis, maltītes un blāvas sarunas, resnas, zarainas pagales kamīnā. Nav izmisuma. Viss ir nogludināts un izlīdzināts kā krokas kleitā. Mūžība priekšā dveš rāmu tukšumu.
Esmu pieradusi pie viņa rokām. Tās aplej zāļu tēju vakarā, tās piepilda vīna glāzes, tās izdauza un apcep gaļu. Ļoti gudras rokas. Pareizi veidotas.
Vai nav jocīgi, ka mēs te tā dzīvojam- man dažreiz gribas viņam pajautāt. Mēs dzīvojam pārāk brīvi, pārāk viegli. Mēs esam parādā pasaulei. Grūtības.
Bet es nejautāju. Es aizsmēķēju cigareti. Klik. Es iekāpju mašīnā, kad mēs grasāmies braukt uz pilsētu, un ievēroju, kā vējā noplandās viņa garā, tumšā žakete. Es kustos tā, it kā viss šis būtu pati dabiskākā lieta uz pasaules. It kā es būtu pareizajā vietā un laikā. Tikai iekšā, kaut kur savā barības vadā, es jūtu, ka tā nav. Šis laiks ir aizlienēts. Un parādu piedzinēji ieradīsies. Kaut kad.

• *

6/13/11 10:11 pm

Vienatne vismaz ir godīga, saka Henrijs. Vientulība. Tā nenovērš uzmanību, nemelo, neaizmālē acis. Man liekas, ka tas ir svarīgi- godīgums. Lai dzīve ir patiesa. Tieši tāda, kā tā ir.

Vakarā es stāvu ārā un vēroju tālumā satumsušo mežu. Man mugurā ir tumšzila jaka, Viņas jaka. Un Viņas blūze, vēsa uz miesas. Un zem tās ir tumši zila mežģīņu apakšveļa. Es joprojām valkāju Viņas drēbes. Viņas dzīvi. Es ļauju Viņas Henrijam sargāt mani no izmisuma. Viss sāk arvien vairāk derēt. Absorbēties. Varbūt es esmu Viņa.
Debesīs haotiski šaudās sikspārņi. Spīd spilgti dzeltens mēness. Kā veca, apgrauzta monēta. Vasara elpo vienmērīgi. Līdzeni. Kā aizmigusi. Kur pašlaik ir Rafaels, es tobrīd domāju. Ko viņš dara. Kā viņš dzīvo. Ir tik dīvaini nezināt, kā viņš dzīvo. It kā viņa nemaz nebūtu.

• *

6/12/11 05:42 pm

Te ir mierīgi. Henrija lauku mājā. Bezpretenciozi mierīgi. Kā var būt tikai laukos. Pagalms pie mājas ir izlikts ar akmens plāksnēm. Ir tikai pāris ziedu puduru. Viss pārējais tukšs un askētisks. Priekšā plešas nopļauta pļava. Te elpo gadsimti. Lēni un bezkaislīgi. Un mēs esam izplūduši un bezveidīgi savā neuzbāzīgajā garlaicībā.

• *

6/12/11 12:28 pm

Es sēžu uz kāpnēm pie Henrija lauku mājas. Man apkārt zied zili, smalki īrisi. Karstums ir pierimis. Diena ir auksta un tukša. Varbūt es jūtu atvieglojumu. Ir gaiss, ko elpot, ir klusums, un debesis ir mierinoši pelēkas. Es iebraucu pirkstus savos matos, Viņas gaišajos matos. Šī sajūta ir veca, es domāju. Mani mati manu pirkstu starpās. Arī es esmu veca. Skumjas vairs nevērpjas, acis ir skaidri sausas. Tas ir vecums. Kad viss tevī ir noregulēts mēreni.

Henrijs gatavos maltītes, un mēs tās notiesāsim, neko daudz nerunājot. Mēs lasīsim katrs savu grāmatu un vakarā aiziesim līdz ezeram. Mēs brauksim nopirkt pārtiku, un cilvēki veikalā domās, ka esam pāris. Es vērošu mūs no viņu skatupunkta un redzēšu, cik līdzsvaroti mēs izskatāmies, un lēni kā smilgas vieglā vējā. Nebūs ne skumji, ne priecīgi. Varbūt tā arī ir jādzīvo.

• *

6/12/11 11:53 am

Es sēžu mašīnā, kuru vada Henrijs. Izkārtne pie benzīntanka rāda, ka ir +30°C. Aiz loga monotoni garām slīd sauss skujkoku mežs. Es vēroju, kā Henrijs pārslēdz ātrumus, ar kādu izteiksmi sejā skatās uz ceļu sev priekšā. Ir kaut kas mierinošs tajā, ka kāds cits vada mašīnu, kurā tu sēdi, tā vienmēr ir bijis, es domāju. Tai pat laikā mani pārņem sajūta, ka mēs esam pēdējie cilvēki uz zemes. Ka mēs braucam mūžīgi. Ka galapunkts nekad nepienāks. Karuselis vienmēr turpinās griezties. Uz mirkli man paliek šausmīgi skumji. No nezinkā un nezinkurienes. Man gribas ieritināties Henrija klēpī kā mazam bērnam un piespiesties viņam klāt, ļaut, lai viņa rokas nogulstas man uz muguras un mierinoši glauda to. It kā tad viss varētu beigties, pārstāt griezties. Šis neskaidrais tukšums. Tomēr es zinu, ka tas neko nelīdzēs. Tādēļ es atļauju savam skatienam izšķīst. Es atļauju šosejai ierāpties man galvā un izlaizīt to tukšu. Man ir vienalga, uz kurieni mēs braucam. Varbūt neuzkurieni. Vienkārši prom.

Es atveru Viņas grāmatu, kas gulējusi man klēpī. Viņa reizēm mīlējas ar jaunu puisi. Viņam ir maigi, neuzkrītoši sejas vaibsti un skaistas rokas. Viņš valkā melnu žaketi un tumšzilas, pieguļošas džinsa bikses. Viņš ir garš un slaids. Kad viņš guļ Viņai virsū, viņa roka ir Viņas matos. Viņš vēro Viņas seju, viņš skūpsta Viņu, maigi slidinot mēli Viņai mutē. Viņš nezina, cik Viņai patiesībā gadu. Viņa neizskatās vecāka par 20. Jebkurš padomātu, ka viņi ir vienaudži. Dzīve vienmēr ietiepīgi ir atsacījusies iezīmēt briedumu Viņas sejā. Jaunība, Viņa domā, jaunība kā pielipis tīmeklis Viņai uz sejas. Kā šķidrauts. Bet jaunība jau sen sevi ir atražojusi.

Pēc akta viņš Viņu apskauj. Maigi, mazliet bērnišķīgi. Kā to var tikai jaunībā. Bez atsvešinātības rēga.

Viņai tomēr pietrūkst Rafaela. Katru dienu.

Jaunajā puisī iekšā viss ir gaišs un plašs, viņā ir pasaule. Rafaelā viss ir sabiezējis un ēnās iegrimis. Rafaelā iekšā ir Rafaels.

Tikmēr pilsētā līst. Lēni un skumīgi.

• *

6/10/11 02:24 pm

Es mēdzu piecelties nakts vidū un braukt mājās. Rafaels domīgi vēroja, kā es ģērbjos, tad paraustīja plecus un iznāca mani pavadīt līdz taksometram. Kad mašīna attālinājās no viņa mājas, es neatskatījos. Es negribēju zināt, vai viņš vēl brīdi palika uz ielas un noskatījās man pakaļ, vai arī tūlīt atgriezās savā dzīvoklī. Tam nebija nekādas nozīmes. Vienreiz es aizmigu un pamodos viņa rokās. Es ilgu laiku nevarēju saprast, kas tā par sajūtu, kas mani pārņēmusi. Ļoti jocīga sajūta. It kā es karātos tievā aukliņā virs bezdibeņa, draudot kuru katru brīdi lidot lejā, tomēr tai pat laikā esot pilnīgā drošībā. Ļoti satraucoši sveša sajūta. Tobrīd es zināju, ka arī viņš ir pamodies. Bet neviens no mums nesakustējās, neviens no mums neko nesacīja.

• *

6/4/11 01:22 pm

Es iepazinos ar Rafaelu kādā bārā. Es sēdēju pie letes un malkoju kokteili. Viņš sēdēja pie galdiņa pustumsā, mēs saskatījāmies. Man bija vienalga (viss tobrīd). Viņš pienāca un piedāvāja izmaksāt dzērienu. Es sacīju, kāda starpība, mēs varam braukt pie tevis uzreiz. Nav nekādas vajadzības vēl kādu pusstundu izlikties, ka tas nav viss, kas mūs interesē, un uzturēt sarunu, kas mums vienaldzīga. Labi, viņš atbildēja un pasniedza man roku.

Mēs braucām taksometrā cauri pilsētai naktī, cauri skumjai pilsētai. Mēs klusējām un atsvešināti skatījāmies katrs pa savu mašīnas logu. Ielu apgaismojums vijās viņa tumšajos matos, kā čūskas- es nodomāju.

Viņš piespieda mani pie sienas un nobrauca ar pirkstu galiem pār manu vaigu. Viņš iespieda savu celi man starp kājām. Es ieelpoju viņa smaržu. Tumšu, noslēpumainu smaržu. Tā varētu smaržot mežs. Sens, dziļš, ēnās iegrimis mežs. Uz brīdi mani pārsteidza tas, ka esmu te, patreiz. Ka esmu pa īstam iekšā šajā tagadnē un kopā ar viņu. Uz brīdi mani pārsteidza īstenības īstums. Un tas, cik viegli tas bija iestājies. Manā dzīvē vēl nekad nekas nebija iestājies tik viegli.

• *

6/2/11 12:28 pm

Es atrodu beigtu putniņu Viņas pagalmā. Viņš ir aizmidzis. Mēs visi esam aizmiguši. Es izroku viņam bedrīti. Savādi, cik laipni uzņēmīga pret visu ir zeme. Viss tajā pazūd, putniņi, dzīves. Es beru ciet bedrīti un jūtu, kā manās rokās skrabinās dzīvība. No pleciem līdz pat pirkstu galiem. Kā pussimts grauzējpeļu. Tik spēkpilna, tik dziļa dzīvība, kā pavasara upe. Savādi ir justies tik nepielietoti dzīvai.

Uz Viņas kāpnēm sēž Henrijs.
Tev vajag kaut kur aizbraukt, viņš saka, kādā ceļojumā.
Paldies, man tepat ir nekā.

Uz lāpstas putniņa mazās kājas stāvēja gaisā kā divi smalki žagariņi. Es aizeju uz tualeti un izvemju brokastis. Kukurūzas pārslas ar pienu.

• *

6/2/11 10:42 am

Viņš atmodina Viņas iekāres nezvēru, Rafaels- es lasu Viņas grāmatā. Kad viņš kārtējoreiz aiziet, nezvērs paliek. Viņa to iztēlojas krātiņā, kas iekārts garā metāla ķēdē līdz pat Viņas vēdera lejasdaļai. Nezvērs šaudās savā sprostā, sitas pret režģotajām sienām, un Viņa ielaižas gadījuma sakaros. Pēc tam no rītiem Viņas galva ir blāva, caurspīdīga. Kaut kur šķebina. Viņa īsti nezina kur, bet kaut kur Viņā iekšā noteikti šķebina. Viņa apskauj savus plecus, iekrampējas pati savā miesā.

Viss parastais ūdens ir bezgaršīgs. Viņa to zina. Tas ūdens, kas aizskalo dienu vienu pēc otras, aizskalo projām. Tikai tā sajūta, Rafaela auguma sajūta. Kad liekas, ka visi viņu izciļņi un iedobes iegulst viena otrā, visas šūnas ideāli sader, un nav nevienas šķirbas, pa kuru starp viņiem iezagties Dzīvei.

• *