Es mēdzu piecelties nakts vidū un braukt mājās. Rafaels domīgi vēroja, kā es ģērbjos, tad paraustīja plecus un iznāca mani pavadīt līdz taksometram. Kad mašīna attālinājās no viņa mājas, es neatskatījos. Es negribēju zināt, vai viņš vēl brīdi palika uz ielas un noskatījās man pakaļ, vai arī tūlīt atgriezās savā dzīvoklī. Tam nebija nekādas nozīmes. Vienreiz es aizmigu un pamodos viņa rokās. Es ilgu laiku nevarēju saprast, kas tā par sajūtu, kas mani pārņēmusi. Ļoti jocīga sajūta. It kā es karātos tievā aukliņā virs bezdibeņa, draudot kuru katru brīdi lidot lejā, tomēr tai pat laikā esot pilnīgā drošībā. Ļoti satraucoši sveša sajūta. Tobrīd es zināju, ka arī viņš ir pamodies. Bet neviens no mums nesakustējās, neviens no mums neko nesacīja.