Viņš atmodina Viņas iekāres nezvēru, Rafaels- es lasu Viņas grāmatā. Kad viņš kārtējoreiz aiziet, nezvērs paliek. Viņa to iztēlojas krātiņā, kas iekārts garā metāla ķēdē līdz pat Viņas vēdera lejasdaļai. Nezvērs šaudās savā sprostā, sitas pret režģotajām sienām, un Viņa ielaižas gadījuma sakaros. Pēc tam no rītiem Viņas galva ir blāva, caurspīdīga. Kaut kur šķebina. Viņa īsti nezina kur, bet kaut kur Viņā iekšā noteikti šķebina. Viņa apskauj savus plecus, iekrampējas pati savā miesā.

Viss parastais ūdens ir bezgaršīgs. Viņa to zina. Tas ūdens, kas aizskalo dienu vienu pēc otras, aizskalo projām. Tikai tā sajūta, Rafaela auguma sajūta. Kad liekas, ka visi viņu izciļņi un iedobes iegulst viena otrā, visas šūnas ideāli sader, un nav nevienas šķirbas, pa kuru starp viņiem iezagties Dzīvei.