and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love

10/12/11 10:16 am

-Vai tu kādreiz domā par mani- es jautāju Rafaelam.
Viņš savādi paskatās manī, tad aizgriežas.
-Vienmēr- klusi un mazliet spokaini atskan viņa balss.
Mēs stāvam zālājā Viņas pagalmā, zālājā, kurā rāmi guļ rudens un tikko nogāzis lietus. Gaiss ir dzestrs un drēgns. Manas rokas bez svara nokarājas man gar sāniem. Cik savāda sajūta. Es varu savā mutē izgaršot kārtējās šķiršanās rūgtumu, tomēr tas ir saldens, gandrīz pārdabisks- kā šī mūžam neaplaimotā dzīve. Es zinu, ka viņš atkal aizies, un paliks tikai rudens lapas, kas vējā kulsies pie manu kurpju purngaliem kā nedziedināmi tukšas jūras putas.

• *

8/24/11 01:42 pm

-Tev ir skumjas acis- es saku Henrija draugam S.
-Tev tikai tā liekas. Manas acis nav skumjas. Es neesmu skumjš. Nekas nav skumjš- viņš sērīgi atbild. Pelēcīgi tumša matu šķipsna nokrīt uz viņa pieres, un es to notraušu ar vieglu rokas kustību, pieskaroties tikai ar nagu galiem. Viņš guļ Viņas gultā uz sāniem, atstutējis galvu plaukstā, un skatās manī.
-Tu varētu kādu laiku palikt pie manis- es saku- Ja tev nav iebildumu. Man vajag, lai kāds paliek pie manis. Kādu laiku.
-Bet ne pavisam, vai ne?
-Vai kaut kas vispār var palikt pavisam?
Es iedomājos par Rafaelu. Man vienmēr ir šķitis, ka viņš varētu palikt pavisam. Mēs varētu saplūst dabiski. Ja atļautos. Tomēr es nopurinu galvu un aizdzenu šīs domas. Es pastiepju roku pēc Viņas grāmatas un atveru tajā tukšu lapu. Šoreiz es nelasīšu. Šoreiz es veikšu savu ierakstu.

Es zinu, kā viss turpināsies. No rītiem es modīšos agri, un caur aizkariem iekšā istabā glūnēs blāva rīta gaisma, nespodri pelēka. Es ietīšos palagā un nokāpšu pa kāpnēm. Es uzlikšu vārīties kafiju, ar tādām sausām, putekļaini ēnainām kustībām. Tad es iešu dušā, un ūdens ilgi tecēs manos matos, mazliet žēlabaini, bet ne skaudri. Es peldēšu šajā neatmodināmajā dzīvē, un tā sprauksies cauri manām ribām, sazaļojusi un rijīga.
Saule slepus iegūs rudenīgi rūsganu nokrāsu, un viss būs noticis bez manis. Kādā brīdī, kaut kur, pēkšņi es iedomāšos par Rafaela tumši brūnajām acīm, par acīm, kurās ir viss pasaules siltums un viss pasaules aukstums vienlaicīgi. Uz brīdi mani pārņems tāds savāds izmisums, spalgi maigs un nedaudz laimīgs izmisums, tomēr sāpīgs kā naža cirtiens.

• *

8/24/11 12:14 pm

Viss apdzisa. Uz kādu laiku.
Varbūt pie vainas bija jasmīni. Jasmīni šogad ziedēja pārāk bagātīgi. Bet es jau vairs neatceros.

• *

6/29/11 11:45 am

Man šķiet, es jau veselu mūžību braucu skumjā autobusā. Nomainās gadalaiki, nomainās manis versijas, bet es turpinu braukt, bezjēgā.

• *

6/27/11 04:28 pm

Es braucu autobusā cauri pilsētai. Bez konkrētas vietas, uz kuru doties. Vienkārši aiz gara laika. Diena slīd aiz loga. Diena kā atdzisusi tēja. Man klēpī guļ Viņas grāmata, un es atkal to atšķiru nejaušā vietā.

Viņa ir maskuballē. Apvilkusi acis ar melnām ēnām, uzspraudusi matus un izrotājusi ar pērlēm. Mugurā Viņai ir vienkārša tumšzila kleita ar šaurām lencēm un nedaudz zvanveidā paplatināta uz leju, kājās ādas sandales, bet masku Viņa tur rokā. Viņai ir jāpieraksta tas, kā Viņa izskatās un ko valkā, lai noticētu tam, ka Viņa vispār pastāv. Viņai ir garlaicīgi un kaut kā tukši. Viņa nevar atcerēties, kāpēc ir te. Laikam pa ceļam uz mājām. Viņai liekas, ka viņa jau ļoti sen pūlas nonākt mājās. Tik sen, ka šis process sāk atgādināt Odiseju. Svešas zemes, jēlas lidostas kā uz pannas uzsistas vēršacis. Bezgalīgi, skumji apvedceļi dzīvei. Pirmās klases ātrvilciena kupeja, sasvērusies virs bezdibeņa. Un tad, kad Viņa beidzot nonāks mājās, Viņa vairs nebūs Viņa pati. Viņa būs kļuvusi par pelēku un bezveidīgu sevis versiju, nespējīgu just prieku.

Viņa nokāpj pa kāpnēm un iziet dārzā. Tumsā klusi čaukst krūmāju lapas un čalo ūdens no strūklakas. Viņa atspiežas pret mājas sienu, blāvi rozā sienu, un dziļi ieelpo. Viņa uzliek roku sev uz vēdera. Viņa zina, ka ir zaudējusi svaru. Viņa to var sajust ar katru savu ķermeņa šūnu. To, ka āda ir sarāvusies un sacietējusi, ka Viņas kustības ir kļuvušas gaisīgākas, caurspīdīgākas. Tā var izzust pavisam- Viņa nodomā.

Pēkšņi Viņa ierauga Rafaelu. Viņš stāv dārza otrā pusē un skatās uz Viņu, rokā viņam ir vīna glāze, apstājusies pusceļā līdz lūpām. Brīdi Viņai liekas, ka viņš tikai rēgojas. Dzīve ir bijusi pārāk ātra, un nebūtu nekāds brīnums, ja tā sāktu paplašināties halucinācijās. Viņa nav redzējusi Rafaelu vairākus mēnešus, gandrīz gadu. Viņa nebija domājusi, ka redzēs viņu šeit, tik pēkšņi. Varbūt pēc trīs vai pieciem gadiem kaut kur citur. Bet ne te, pa vidu šai izšķīdušajai realitātei. Uz viņa lūpām Viņa pamana kaut ko savādu, tādu kā smaida atblāzmu. Laikam Viņai tomēr nerēgojas. Bet Rafaels nekad nesmaida, ne Viņai. Viņš lēni tuvojas Viņai, atstājot glāzi uz sola pa ceļam. Viņi brīdi skatās viens otrā, tukši, bez izteiksmes. Laiks plūst cauri viņiem, svaigs, lēns un bezgalīgs laiks. Tad viņš viegli uzliek savu plaukstu uz blāvi rozā sienas virs Viņas galvas. Viņi neko nerunā toreiz. Nepārmij nevienu pašu vārdu.

Es aizveru Viņas grāmatu un jūtos atstumta. Izslēgta no rotaļas. Viņi ir spēlējušies bez manis. Iegremdējuši pirkstus dzīves izmisuma pilnajos matos un palikuši dzīvi. Bet es esmu viena. Te un tagad. Skumjā vasarā, skumjā pilsētā, nolādētā autobusā bez galapunkta. Kamēr viņi ir palikuši kā gleznā iemūžināti svētie- ar atsvešināti apgarotiem vaibstiem.

• *

6/24/11 10:30 pm

Es noguļu pāris stundas svešos, tumšsarkanos palagos. Tie smaržo pēc laba mazgāšanas līdzekļa, svaigi un auksti. Vēlāk mēs atvadāmies. Mēs stāvam pagalmā pie Henrija mašīnas un pļāpājam ar viņa draugu, mājas īpašnieku. Runājot viņš vēro manu augumu. Laiks plūst auksti kā pavasara upe. Viņa skatienā ir kaut kas savāds. Tāda kā nožēla, skumjas. Dzīve mūs visus apzīmogo ar kaut ko dīvainu un nesaprastu. Pēc tam es sēžu mašīnā, ko vada Henrijs. Mēs klusējam, un es pusaizmigusi vaļējām acīm neko neredzoši skatos ārā pa logu. Viss ir miglaini sašķēlies. Pēkšņi mani pārņem neskaidrs riebums pret Henriju, kas sēž un elpo pa kreisi no manis. Bez iemesla. Es jūtos iemūrēta dzīva. Šajā mašīnā, šajā neizmantotajā un neatbildētajā ķermenī, šajā svešajā dzīvē. Es pārbraucu ar plaukstām pār seju, pieveru acis un paberzēju plakstus. Ainava slīd garām, nogurusi un satumstoša. Nav nekā ļaunāka kā atgriezties tukšā mājā tad, kad jau ir satumsis.

• *

6/24/11 04:19 pm

No rīta es viena eju pa lauku ceļu, pārkrustojusi rokas sev uz krūtīm. Pasaule šķiet aizmigusi vai izmirusi. Viss tukšs un noguris. Blāvas, nejūtīgas debesis tālumā virs meža smailēm. Man ap kājām slinki velkas līdzi gara, pelēka kleita, ko esmu pirkusi pati. Savādi, es daudz ērtāk jūtos Viņas drēbēs. Viņas drēbes vienmēr liekas pareizākas, izmeklētākas. Uz pleciem man guļ mani mati, veci un noguruši, no mezgla izjukuši mati. Nakti esmu pavadījusi, paklausīgi uzdzīvojot. Henrijs bija teicis, uzdzīvot ir labi. Savādi uzstājīgi, kā aizrijies dzīvi, cauri visam šim klusumam sāp mans vēders. Es domāju par Henriju un viņa draugiem, kas jau aizgājuši gulēt. Es domāju par to, ka man vajadzētu griezties atpakaļ un pievienoties viņiem, bet kājas ietiepīgi velkas uz priekšu. Es domāju par savu roku naktī ap vīna glāzi. Tas ir viss, kas beigās paliek acu priekšā- mana roka, tik tāla un sveša, neatpazīstama kā dzīve.

Un es zinu, ka man šausmīgi gribas raudāt. Bet tā ir noklusēta sajūta. Norīta. Un es zinu, ka man šausmīgi gribas Rafaelu. Bet arī Rafaels ir noklusēts. Norīts.

Man šķiet, ka kaut kur pa ceļam esmu pazaudējusi kaut ko svarīgu. Un es nevaru atcerēties ko. Tomēr es jūtu tukšumu un trūkumu tajā vietā.

And black snow came and black snow stayed
And froze the ocean out of love

• 1
• *

6/17/11 01:51 pm

Viņas māja atgriežoties ir tumša un klusa. Kā aizturējusi elpu. Aizkari ir aizvilkti, priekšmeti šķiet sasaluši.
Es uzvāru kafiju, apsēžos pie datora un smēķēju. Manī vēl ir vienaldzības deva, ko injicējis Henrijs. Tā mani pasargā no jebkādām domām un izjūtām. Henrijs, kas dzīvo tik viegli, it kā nebūtu ne pagātnes, ne nākotnes.

Tomēr kaut kur cauri visam spiežas nedziedējama doma. Visam vajadzēja būt citādāk. Kaut kā pavisam citādāk.

• *

6/17/11 01:43 pm

Mēs braucam atpakaļ.
Henrijs mani izlaiž pie Viņas mājas. Es paņemu saujā atslēgu saišķi un jūtu, kā metāls iegrimst manā ādā, auksts un svešs. Viņš paņem manu somu, un mēs ejam iekšā. Viņam ap kaklu ir viegla, tumšzila šalle, aplikta statiski. Mēs esam tik anonīmi- es nodomāju. Tik neesoši. It kā mums būtu izgrieztas serdes. Izlobīti kauliņi. Mēs esam garas, tievas ēnas uz asfalta. Lēnīgi un bezjūtīgi.
Šī ir ļoti neaizpildīta īstenība.

Kaimiņu pagalmā pie sētas stāv maza, tieva meitene vasaras kleitā. Viņa garlaikoti tin ap rādītājpirkstu gaišu matu cirtu un nenolaiž no mums skatienu. Varbūt es arī kādreiz tāda biju- man ienāk prātā. Varbūt arī man kādreiz piederēja laiks- garš un laiski izstiepies priekšā. Varbūt arī es vēroju pieaugušos un maldīgi domāju, ka viņiem pieder dzīve. Īstā Dzīve.
Vai viņa nezina, ka dzīve ir neatmodināma. Tā guļ kā saritinājies kaķis zālājā.

• *

6/17/11 11:53 am

No rīta es izeju ārā. Kailām pēdām. Ir nolijis. Nekas nevar būt cerīgāks kā rīts pēc lietainas nakts vasarā. Un tomēr šis cerīgums ir kaut kāds neuzminams. Neiegūstams. It kā tas būtu pats par sevi.
Ap stilbiem man plīvo gari svārki, bet pēdas slapjajā zālē izmirkst un nosalst. Pie krūmāja es atrodu beigtu vardīti. Tā ir izstiepusies uz kailas zemes, gara un tieva. Kādu brīdi man šķiet, ka tā ir tikai uz mirkli sastingusi. Es pietupstos un vēroju. Tomēr tā neatdzīvojas. Maza, jocīga, beigta vardīte, par kuru pasaule jau sen ir aizmirsusi.
Klusums mūs ir sagūstījis, es nodomāju. Tik viegli un vienkārši kā dzīve.

• *