and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love

Recent Entries

10/6/12 01:29 pm

Laiks jau sen ir aizsteidzies mums priekšā, Rafael. Debesis ir izmirušas- nav vairs saules un mākoņu, tikai viendabīgi pelēka nekurienes jūra. Pilsētas ir apklusušas- asfalts uz ielām guļ kails un augstie rūpnīcu skursteņi vairs neizverd dūmu mutuļus, tie stāv tukši kā aizmirsti sargtorņi sen sabrukušā impērijā. Nedzīvu šoseju malās stāv ķeburainas ābeles kā vecas raganas, bet to augļi nevienam nevajadzīgi krājas grāvjos. Smilgas pļavās ir izkaltušas un salīkušas, lēnām trūdot zem pirmajiem salnu pieskārieniem.
Dažreiz es vēl atceros, kā ir uzlikt galvu uz tavām kailajām krūtīm un ieelpot. Ieelpot tavu sena meža smaržu, tumšu, noslēpumainu, bet pilnu māju apsolījuma. Dažreiz es vēl atceros, cik viegli tavas rokas guļ baltos palagos, cik maigi tavi tumšie mati vijas pār spilvenu, ka tu esi kā zeme man zem kājām. Kā tobrīd mums pieder Viss- dzīve, pasaule, laiks. Pieder skaidri un tīri, bez maldiem.
Tomēr šorīt es pamodos ar Sajūtu. Šorīt es pamodos ar sajūtu, ka nomiršu viena.

8/15/12 05:24 pm

Šajā vietā nav gaisa, un man reibst galva. Dienas muļļājas vienādi pelēkas, un laiks ir kā miesa bez skeleta. Šī ir mana trimda, mans ieslodzījums. Šīs tukšās ielas. Dzelzceļa sliedes, noslīkušas lielos, asos akmeņos. Debesīs iegrauzušies elektrības stabi. Kokzāģētava, kas caurām dienām dīc drūmu melodiju.
Lai kavētu laiku, es eju pastaigās. Ietvi klāj sausas, izkaltušas zāles ķīpas, pašķīdušas uz asfalta pēc pļaušanas, un tā aizvijas tālu, līdz pašai mežmalai. Kādā brīdī es brīnos, kādēļ vietā, kur vecs ceļš aizlokās pāri sliedēm, un tālumā var redzēt neskaidrus ražotņu apveidus, es nesatieku Rafaelu. Es katru dienu eju uz turieni, apsēžos uz baļķa, kas aizšķērso ceļu, izsmēķēju vienu cigareti un jūtos nedaudz pārsteigta, vīlusies.  It kā šī Pasaules Mala, šī Nekuriene būtu īstā vieta, kurā viņu satikt.  It kā tas būtu iemesls tam, ka esmu šeit. Varbūt man vienkārši bail ieskatīties acīs patiesībai- nav nekāda iemesla tam, ka esmu šeit. Absolūti nekāda. Mana dzīve krīt cauri. 
Kāds pusmūža vīrietis pārnes pāri dzelzceļa sliedēm savu velosipēdu un savādi noskatās manī. Neviena cita te nav, tik tālu, cik vien var redzēt acis, šajā vietā nav nevienas dzīvas dvēseles. Es nodzēšu cigareti un eju atpakaļ, atstājot aiz muguras sausās smilgās sapinušās pļavas. Ziedi tajās ir stiegraini kā veca vīrieša rokas. Tievi, izdēdējuši, bet pilni dzelžainības.
Pa ielu man nāk pretī jauns, rudmatains puisis ar skarbu seju. Viņam ir kādi 25 gadi, un viņa ķermenis ir vingrs pieguļošā jakā ar kapuci un treniņbiksēs. Ar zināmu skaudību es lūkojos, kā tas kustas, pilns spēka, enerģijas un lokanības, kuras man nav. Puisis noskatās man pakaļ un saka- привет, красавица. Es izliekos, ka neesmu dzirdējusi, un aizgriežu galvu. Esmu viņu manījusi jau agrāk. Es zinu, kur viņš dzīvo. Vecā, nolaistā koka mājā, kas uztupusies stāvā uzkalnā un ieslēpusies starp resniem lapu kokiem. Tādā mājā, par kuru varētu rakstīt pasakas- tik skaistā. Šodien viņš atkal ir uz ielas, pie pagrieziena, nupat iznācis no veikala ar alus pudeli. Šodien viņš garāmejot drūmi nosaka- es tev uzgulšos virsū, mauka. Tobrīd es pieķeru sevi, vēloties atbildēt- uz priekšu! Tomēr es aizspiežu muti un ieraujos dziļāk savā mētelī. Pēkšņi man kļūst bail.

8/13/12 03:59 pm

Tavai maukai ir sarkani mati.
Viņa ir jauna, formīga un viegla meitene. Viņa daudz smaida un nesaka neko svarīgu.
Viņu mīl saule, viņu mīl vējš, un parka ēnas maigi mirgo viņas apaļajā sejā. Uz šīs pasaules viņa nesver ne gramu.
Es zinu, kā Tu guli viņai virsū. Es zinu, kā Tu novelies nost un uzreiz aizsmēķē. Vienmēr tik bezsirdīgi tālu.

5/12/12 10:12 am

Viņas mājā kaut kas ir mainījies, es to sajūtu uzreiz. Gaisā ir tāds kā skumjums, vītums. Kad eju cauri istabām, es ievēroju aizmirstas vāzes ar nobrūnējušiem un uz virsmām sausi sabirušiem ziediem. Es ievēroju, ka parastajā, gandrīz sterilajā tīrībā vietām ir iezagušās putekļu vērpetes. Nedaudz pajucis grāmatplaukts. Virtuves gals, uz kura atstāts netīrs šķīvis, drupatas, iepuvis ābols augļu traukā. Viņas drēbju skapis, kurā atsevišķas blūzes un jakas pavirši samestas plauktos. Visur šie sīkie nevīžības apliecinājumi kā simptomi. Simptomi skumjām? Bezspēkam? Es pieskaros saviem pleciem un sajūtu kaulus graužamies uz augšu kā asas kalnu virsotnes. Tātad mēs esam nedaudz iestigušas- es klusi nosaku pie sevis. Iestigušas aizmirstībā. Vai slimībā. Vai arī abi varianti. Ir savādi mēģināt iztēloties Viņu līdzīgu sev- negribīgu, tādu kā pagurušu, bez spēka un vēlēšanās rast spēku. Ir savādi mēģināt iztēloties Viņu ēdam ar pirkstiem, ieveļamies gultā ar visām drēbēm, klīstam apkārt bez jēgas un mērķa. Ir savādi skumji iztēloties Viņu vāju. Viņa man vienmēr ir bijusi neizprotami stiprā, tā, kurai pieder zināšanas.
Es atšķiru Viņas grāmatu. Ieraksti tajā tagad ir pieticīgi. Īsas, aprautas rindkopas, kas izmētātas pa visu grāmatu nejaušos atvērumos. Vietām uz lapas malas uzšņāpti vien pāris teikumi. Nekādas hronoloģijas. Meklēju Rafaela vārdu. Meklēju kaut kā skumji un bezspēcīgi, un vienaldzīgi, jau iepriekš paredzot, ka neatradīšu. Mani pirksti sausi pārslīd raupjajām, sānu malās plēstajām papīra lapām. Mani Viņas pirksti. Es nelasu. Ne tagad. Tagad es negribu meklēt zudušo laiku. Es aizveru grāmatu un ieklausos klusumā. Ārā aiz loga stāv pelēka, tumša diena. Ir bijis negaiss. Ir lijis. Laika bezsaturīgā bezgalība ir viss, kas mums pieder.

5/5/12 05:14 pm

Skaņa, ar kādu klusumā, savā nodabā paši no sevis runā priekšmeti, lietas. Kaut kur iečaukstas maisiņš, griestos nosprakšķ vēja plūsma. Ja ir kaut kas precīzs, ar ko es varu aprakstīt sevi, tad tie ir šie spokainie fona trokšņi.

5/5/12 05:04 pm

Es pamostos Viņas mājā. Mani mati ir atauguši un galos kļuvuši sausi. Esmu zaudējusi svaru. Lapas atkal ir saplaukušas bez manis. Maijs.
Stāvot pie spoguļa Viņas istabā, es pieķeru sevi domājam par to, cik daudz maijiem man vēl ir atlicis laika. Istabā mirgo blāva, klusināta saules gaisma. Ārā plosās neizprotams vējš. Šis viss varētu turpināties bezgalīgi, un mēs iztvaikotu dabiski- Viņa un es- lēni izbalētu kā veci aizkari, tikpat lēni un nemanāmi kā radušās, mēs izzustu. Tomēr es zinu, ka dzīvē tā nenotiek. Šīs zināšanas man ir iededzinātas kaut kur sirds rajonā līdzās nevaru dzīvot bez Rafaela melnajam caurumam.

10/12/11 10:16 am

-Vai tu kādreiz domā par mani- es jautāju Rafaelam.
Viņš savādi paskatās manī, tad aizgriežas.
-Vienmēr- klusi un mazliet spokaini atskan viņa balss.
Mēs stāvam zālājā Viņas pagalmā, zālājā, kurā rāmi guļ rudens un tikko nogāzis lietus. Gaiss ir dzestrs un drēgns. Manas rokas bez svara nokarājas man gar sāniem. Cik savāda sajūta. Es varu savā mutē izgaršot kārtējās šķiršanās rūgtumu, tomēr tas ir saldens, gandrīz pārdabisks- kā šī mūžam neaplaimotā dzīve. Es zinu, ka viņš atkal aizies, un paliks tikai rudens lapas, kas vējā kulsies pie manu kurpju purngaliem kā nedziedināmi tukšas jūras putas.

8/24/11 01:42 pm

-Tev ir skumjas acis- es saku Henrija draugam S.
-Tev tikai tā liekas. Manas acis nav skumjas. Es neesmu skumjš. Nekas nav skumjš- viņš sērīgi atbild. Pelēcīgi tumša matu šķipsna nokrīt uz viņa pieres, un es to notraušu ar vieglu rokas kustību, pieskaroties tikai ar nagu galiem. Viņš guļ Viņas gultā uz sāniem, atstutējis galvu plaukstā, un skatās manī.
-Tu varētu kādu laiku palikt pie manis- es saku- Ja tev nav iebildumu. Man vajag, lai kāds paliek pie manis. Kādu laiku.
-Bet ne pavisam, vai ne?
-Vai kaut kas vispār var palikt pavisam?
Es iedomājos par Rafaelu. Man vienmēr ir šķitis, ka viņš varētu palikt pavisam. Mēs varētu saplūst dabiski. Ja atļautos. Tomēr es nopurinu galvu un aizdzenu šīs domas. Es pastiepju roku pēc Viņas grāmatas un atveru tajā tukšu lapu. Šoreiz es nelasīšu. Šoreiz es veikšu savu ierakstu.

Es zinu, kā viss turpināsies. No rītiem es modīšos agri, un caur aizkariem iekšā istabā glūnēs blāva rīta gaisma, nespodri pelēka. Es ietīšos palagā un nokāpšu pa kāpnēm. Es uzlikšu vārīties kafiju, ar tādām sausām, putekļaini ēnainām kustībām. Tad es iešu dušā, un ūdens ilgi tecēs manos matos, mazliet žēlabaini, bet ne skaudri. Es peldēšu šajā neatmodināmajā dzīvē, un tā sprauksies cauri manām ribām, sazaļojusi un rijīga.
Saule slepus iegūs rudenīgi rūsganu nokrāsu, un viss būs noticis bez manis. Kādā brīdī, kaut kur, pēkšņi es iedomāšos par Rafaela tumši brūnajām acīm, par acīm, kurās ir viss pasaules siltums un viss pasaules aukstums vienlaicīgi. Uz brīdi mani pārņems tāds savāds izmisums, spalgi maigs un nedaudz laimīgs izmisums, tomēr sāpīgs kā naža cirtiens.

8/24/11 12:14 pm

Viss apdzisa. Uz kādu laiku.
Varbūt pie vainas bija jasmīni. Jasmīni šogad ziedēja pārāk bagātīgi. Bet es jau vairs neatceros.

6/29/11 11:45 am

Man šķiet, es jau veselu mūžību braucu skumjā autobusā. Nomainās gadalaiki, nomainās manis versijas, bet es turpinu braukt, bezjēgā.
Powered by Sviesta Ciba