Es pamostos Viņas gultā. Uz zemes guļ sacietējusi ziema, bet augšā - debesīs - iesprūdis pelēks un negribīgs rīts. Dārzs ir aizsnidzis – es domāju. Un piebiris ar skujām. Visa pasaule ir aizvilkusies ciet kā krevele, kā pār ievainojumu sarecējušas asinis. Ziema – Viņas gadalaiks. Kā ķermenis, kurā es guļu iekšā. Sirds, no kuras atraisīts Rafaels, bet aukliņa ir palikusi karājamies. Ribas. Vēders. Samezgloti tumšā sajūta starp kājām.