and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love

February 14th, 2013

08:40 am

Es pamostos Viņas gultā. Uz zemes guļ sacietējusi ziema, bet augšā - debesīs - iesprūdis pelēks un negribīgs rīts. Dārzs ir aizsnidzis – es domāju. Un piebiris ar skujām. Visa pasaule ir aizvilkusies ciet kā krevele, kā pār ievainojumu sarecējušas asinis. Ziema – Viņas gadalaiks. Kā ķermenis, kurā es guļu iekšā. Sirds, no kuras atraisīts Rafaels, bet aukliņa ir palikusi karājamies. Ribas. Vēders. Samezgloti tumšā sajūta starp kājām.

09:33 am

Es nezinu, ko darīt ar Viņas Ziemu. Es piederu laikam, kad vītero putni un plaukst trauslas, gaiši zaļas lapas, maigas un ievainojamas. Kad zeme pulsē, reibinoša un alkaina. Kad gaisā ir viegluma un siltuma apsolījums. Es nezinu, ko iesākt ar Viņas Ziemu. Ar šīm krēslainajām dienām, kad liekas, ka esi pamodusies mūžīgā pēcpusdienā. Ar malkas pagalēm, kas murrā krāsnī. Ar cimdiem un mēteļiem, vilnas audumiem, kas sasūc sevī atkušņa smārdu un mitrumu. Viss ir ass kā sērsna pār zemi.

Previous Day - Next Day