Laiks jau sen ir aizsteidzies mums priekšā, Rafael. Debesis ir izmirušas- nav vairs saules un mākoņu, tikai viendabīgi pelēka nekurienes jūra. Pilsētas ir apklusušas- asfalts uz ielām guļ kails un augstie rūpnīcu skursteņi vairs neizverd dūmu mutuļus, tie stāv tukši kā aizmirsti sargtorņi sen sabrukušā impērijā. Nedzīvu šoseju malās stāv ķeburainas ābeles kā vecas raganas, bet to augļi nevienam nevajadzīgi krājas grāvjos. Smilgas pļavās ir izkaltušas un salīkušas, lēnām trūdot zem pirmajiem salnu pieskārieniem.