Stāvot pie spoguļa Viņas istabā, es pieķeru sevi domājam par to, cik daudz maijiem man vēl ir atlicis laika. Istabā mirgo blāva, klusināta saules gaisma. Ārā plosās neizprotams vējš. Šis viss varētu turpināties bezgalīgi, un mēs iztvaikotu dabiski- Viņa un es- lēni izbalētu kā veci aizkari, tikpat lēni un nemanāmi kā radušās, mēs izzustu. Tomēr es zinu, ka dzīvē tā nenotiek. Šīs zināšanas man ir iededzinātas kaut kur sirds rajonā līdzās nevaru dzīvot bez Rafaela melnajam caurumam.