psychedelic ([info]psychedelic) rakstīja,
@ 2011-06-24 16:19:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
No rīta es viena eju pa lauku ceļu, pārkrustojusi rokas sev uz krūtīm. Pasaule šķiet aizmigusi vai izmirusi. Viss tukšs un noguris. Blāvas, nejūtīgas debesis tālumā virs meža smailēm. Man ap kājām slinki velkas līdzi gara, pelēka kleita, ko esmu pirkusi pati. Savādi, es daudz ērtāk jūtos Viņas drēbēs. Viņas drēbes vienmēr liekas pareizākas, izmeklētākas. Uz pleciem man guļ mani mati, veci un noguruši, no mezgla izjukuši mati. Nakti esmu pavadījusi, paklausīgi uzdzīvojot. Henrijs bija teicis, uzdzīvot ir labi. Savādi uzstājīgi, kā aizrijies dzīvi, cauri visam šim klusumam sāp mans vēders. Es domāju par Henriju un viņa draugiem, kas jau aizgājuši gulēt. Es domāju par to, ka man vajadzētu griezties atpakaļ un pievienoties viņiem, bet kājas ietiepīgi velkas uz priekšu. Es domāju par savu roku naktī ap vīna glāzi. Tas ir viss, kas beigās paliek acu priekšā- mana roka, tik tāla un sveša, neatpazīstama kā dzīve.

Un es zinu, ka man šausmīgi gribas raudāt. Bet tā ir noklusēta sajūta. Norīta. Un es zinu, ka man šausmīgi gribas Rafaelu. Bet arī Rafaels ir noklusēts. Norīts.

Man šķiet, ka kaut kur pa ceļam esmu pazaudējusi kaut ko svarīgu. Un es nevaru atcerēties ko. Tomēr es jūtu tukšumu un trūkumu tajā vietā.

And black snow came and black snow stayed
And froze the ocean out of love


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?