Pamodos nosvīdusi. Astoņos no rīta. Palagi un naktskrekls bija pielipuši pie manas miesas un, kad es kustējos ārā no gultas, tie sērīgi vilkās līdzi. Bija sākusies vasara. Pēkšņi. Viss vienmēr sākas pēkšņi. Gaiss bija kļuvis tvanīgs un lipīgs, vēja brāzmas sausas un svelmainas. Iegāju dušā, uzvilku vienu no Viņas tunikām un uzliku vārīties kafiju. Tas bija viss, par ko es varēju iedomāties. Nekā cita manā dienas kārtībā nebija. Kailām pēdām izgāju pagalmā. No krūmiem man virsū uzmetās odu bars. Viens pēc otra tie nosēdās uz manas ādas, badīgi un alkaini. Tā es tur stāvēju, aplipusi ar insektiem, un vēroju, kā kukaiņu jocīgie snuķi duras manā miesā, tik uzstājīgi, tik paštaisni. Viņa bija aizgājusi, atstājot tukšumu- es nodomāju. Tik vienkārši, kā nomainās gadalaiki, Viņa bija aizgājusi. Un atstājusi man šo dzīvi, neīstu un bez garšas. Kā mēbelētu istabu, neapdzīvotu. Visi jēgas pavedieni bija aizvilkušies Viņai līdzi, paklausīgi un astes kājstarpēs iespieduši kā nožēlojami kranči. Es stāvēju tuksnesī.