and black snow came and black snow stayed and froze the ocean out of love
Recent Entries
6/29/10 11:14 am
Tavā zemē ir kūpošas šosejas. Lēni un smagi elpojošas.
6/26/10 11:25 am
Varbūt zāle kādreiz sapņos par mums. Un koki.
6/26/10 11:08 am
Take care- Tu atvadoties sacīji un aizgriezies, pirms es paspēju pamanīt, kā skumju ēna pārslīd pār Tavu seju.
Just put me inside you, I would never ever leave- man tobrīd ienāca prātā, un es nedaudz histēriski iesmējos, iedomājoties, cik silti man būtu Tavā asinsritē, cik droši Tavu muskuļoto roku audos, cik sapņaini zem Tavām maigajām dzimumzīmītēm. Es būtu Tavs profils, Tavas uzacis, es būtu Tava āda uz kakla, Dievs, es tik ļoti gribu būt Tava samtainā āda.
Bet es braucu viena, un jūdzes kā čūskas vijas starp mums. Šosejas malā saplaisājušas sniega kreveles, kuras vēlāk aizskalos lietus. Mēs esam katrs savas citas zemes rēgi.
6/22/10 08:33 am
Manā zemē ir tikai lietus, mākoņu slāņi, kas nebeidzami izbraukā debesis, līdz man sareibst galva, un blāva, piesardzīga rīta gaisma, kas slapstās uz pirkstgaliem, kad es mostos viena. Dažreiz man ir grūti noticēt, ka es vispār pastāvu.
6/22/10 08:25 am
Un es saudzīgi uzlieku plaukstu Tev uz pieres. Kaut arī Tevi moka drebuļi un gāžas auksti sviedri, Tu pacel acis un ieinteresēti ieskaties manī. Kad es pirms brīža ienācu istabā, Tu sēdēji uz gultas malas, seju ieslēpis plaukstās. Tagad, kad esmu notupusies Tev līdzās, Tu apsver domu, ka es esmu tikai kāda no Tavām halucinācijām, un Tu tā sāpīgi un sērīgi ieplet acis, it kā gaidot, ka es kaut ko teikšu. Bet es tikai turu savu roku uz Tavas ādas. Uz šīs Tavas citas zemes ādas. Gludas un vēsas, un trauslas. Uz brīdi man instinktīvi sagribas pārbraukt ar pirkstu galiem pār Tavu seju un atglauzt Tavus tumšos matus, bet es neuzdrīkstos. Pie grieztiem griežas ventilators, un pēc mirkļa Tu jutīsies labāk, un es vienkārši piecelšos, aiziešu.
Mēs esam kā lamatās ieskrējušas peles. Šajā skumjajā pasaulē.
6/19/10 11:25 pm
Katru vakaru zemi dragā smagas lietavas. Es uzvelku gaišu mēteli ar ieslīpu aizdari, atveru lielu, melnu lietussargu un eju uz grāmatu tirgotavu pāris kvartālus tālāk.
Kad naktī gultā lasu, es dzirdu troksni, ar kādu ūdens sitas pret zemi. Tā ir absolūta skaņa un, kaut arī lietus periods šogad ir ievilcies, es par to priecājos. Ir kaut kas draudzīgs un nomierinošs lietus skaņā.
6/19/10 11:23 pm
Es varu iztēloties Tevi. Es varu iztēloties, kā Tu atver savu melnā ādā iesieto dienasgrāmatu un ieraksti pāris rindas, tik daudz, cik atliek laika, gaidot mašīnā benzīna uzpildes stacijā vai kādā no lētajām viesnīcām, kurās tu nakšņo. Tavs rokraksts ir sīks un nedaudz paviršs, un bieži vien Tu aizmirsti pierakstīt datumu. Un dažreiz domai nav vārdu, ir tikai kaut kādas ilgas, kas nenovēršami žņaudz Tavu sirdi, un Tu atļauj skatienam aizslīdēt tālumā un izšķīst kaut kur kokos šosejas malā. Un pēc tam Tu kaut kā bezspēcīgi un vienaldzīgi aizver dienasgrāmatu un apmet tai apkārt ādas siksniņu, un Tu jau esi aizmirsis, tieši tajā brīdī Tu izmet no galvas visu.
6/14/10 12:00 am
No miega mani izrauj balta gaisma. Tā ir bieza kā migla un spilgta kā sniegs, tomēr tai pat laikā kaut kā savādi tukša, bezsaturīga. Es to jūtu sev visapkārt- trulu un nepielūdzamu, blāvi mirgojošu. Ja es iztēlotos visumu kā rīkli- man tobrīd ienāk prātā- tad, ielūkojoties tajā, es visdrīzāk ieraudzītu tieši šo gaismu.
Tikai pēc brīža es apjēdzu, ka tas ir sapnis, no kura esmu pamodusies, un es guļu uz muguras savā gultā, un gaisma, kas krīt pār mani, ir viendabīgi pelēka. Tomēr brīdi es vēl jūtu kaut kādu paralizējošu aukstumu- ne salu vai drebuļus drēgnumā, bet netaustāmu, bezgaršīgu aukstumu. Aukstumu, ko nav iespējams atsildīt pie uguns, aizdzīt ar karstu tēju un vilnas jaku, bet kaut kādu pirmatnīgu un mūžīgu, neārstējamu.
Cenšoties nokratīt sapņa pēcgaršu, es pieceļos un uzvelku baltu vīriešu kreklu, kuru agrāk valkāju gleznojot. Neesmu pieskārusies otām vismaz gadu. Otrpus virtuves logam uz palodzes laiski izgāzies guļ ruds runcis. Riebīgs, zaglīgs radījums, kas mīl ielavīties mājā pa atvērtu logu vai ārdurvīm, lai nospertu kaut ko ēdamu, atstātu savu smaku vai noslēptos un vēlāk mani negaidot pārsteigtu. Tā arī nekad neesmu noskaidrojusi, kurš no kaimiņiem ir laimīgais īpašnieks. Un dažreiz man liekas, ka par upuri sev viņš ir izvēlējies ekskluzīvi tikai mani. Kaut kas viņa acīs. Kaut kas nenovīdīgi naidīgs. Tevī kaut kas nav tā kā vajag- tās vēsta- citus var piemānīt, bet mēs abi to lieliski zinām.
Apsēžos pie galda un malkoju kafiju, vienaldzīgi vērojot rudo kažoku tikko manāmi cilājamies elpas ritmā. Debesis ir mākoņainas, un vakarā atkal līs.
6/9/10 02:21 pm
Un es saudzīgi uzlieku plaukstu Tev uz pieres.
We are stuck in this sad world.
6/8/10 12:29 pm
Saule šeit ir blāva un nespodra, un gaisma pār pilsētu krīt kā caur taukainiem pirkstiem apgrābstītu glāzi. Gaisā plīvo putekļi un smiltis, un sauss tuksneša vējš pa ielām dzenā atkritumus, liekot tiem blandīties tukšā un haotiskā dejā, kas reizēm hipnotizējoši aizrauj līdzi skatienu.
Eju pāri ielai, un pēkšņi mans skatiens saduras ar pretimnācēja. Viņam ir tumši brūni, nevērīgi izpūruši mati, biezas uzacis un lielas, gaiši zilas acis. Kad mēs paejam viens otram garām, mēs pagriežamies un atskatāmies. Piepeši man galvā iesitas dzīves saldi rūgtā garša. Kā mīlas hormons vai vēnā ielaists opijs. Tas ir nenovēršami. Tu vienmēr nēsā sevī kaut ko, kas ir kā neuzdīdzis asns, neaizmeties auglis.