Es atveru Viņas drēbju skapi. Apģērbi karājas uz glītiem, vienādiem koka pakaramajiem, auksti un sveši. Kā nomesta āda. Un tomēr es izjūtu zināmu patiku, pārbraucot tiem ar roku. Rūgtu patiku. Es izvēlos baltu kokvilnas kreklu ar neuzkrītošiem izšuvumiem. Tas šķiet pavisam vienkāršs, bet ieskatoties tuvāk, ir redzams, ka tas ir kvalitatīvs un dārgs izstrādājums.

Būtībā Viņa ir tikai cita manis versija, tomēr es par Viņu vienmēr domāju kā par kaut ko pilnībā atšķirīgu. Man vienmēr ir šķitis, ka Viņa ir izturīgāka, spējīgāka un mērķtiecīgāka, vairāk piemērota dzīvei. Viņa prot pirkt apģērbus, turēt tos gludinātus un tīrus, rūpīgi sakārtotus skapī. Atliek tikai pieiet un paņemt. Viņa droši vien prot vēl daudz ko citu. Mazāk skumt. Vai vispār neskumt.

Es iekāpju autobusā, tad pārsēžos citā. Es braucu cauri Purvciemam, cauri Biķernieku mežam, Mežciemam. Ir skaists rīts. Saulains un silts. Cilvēki slīd iekšā autobusā viegli kā šaha figūras pa gludu laukumu. Viss šķiet pirmatnīgi tīrs. Kā bērnībā. Maija sajūta. Manā somā ir Viņas grāmata melnajos ādas vākos. Es braucu uz slimnīcu.